Gultā ar svešinieku

Bet es iekliedzos: «Beidzot!» Ar kvalitātēm «ne dzer, ne pīpē» jau sen ir par maz, lai sieviete (un ne tikai sieviete) piekristu būt ar kādu kopā! Mums vajag kaut ko vairāk, vai ne? Mums vajag arī mīlestību, tīru — kas neanalizē, netiesā un nesoda.

Manas draudzenes stāsts nav no ļaunākajiem. Viņi vienkārši bija ļoti atšķirīgi cilvēki. Viņa — jūtīga filozofētāja, varētu pat teikt, pārgarīga būtne — tauriņš. Viņš — pragmatisks biznesmenis, racionāls bez gala un malas, arī brīvdienās, arī gultā, arī savās kāzās, pie velna!

Viņam prātā nenāca, ka sieva naudas un dārgu lupatu vietā varētu gribēt, lai viņai «tikai maigi pieskaras vai uzsmaida reizi dienā, un ar to pietiktu». Nu, nepietiktu jau, turklāt runa jau nav tikai par mazu kaprīzi, par vienu glāstu dienā. Runa ir par to, ka mēs gribam sieru, bet mums dod desu. Un, ja arī mēs palūgtu sieru, mums tāpat dotu desu, jo desu fabrikā sieru gluži vienkārši neražo.

Mana draudzene aizgāja. Bet kas notiek ar miljoniem cilvēku, kuri turpina ēst to, kas negaršo?

Skice nr. 1

Meitene (lai arī sievietes kaut kā visas gribas saukt par meitenēm) dzīvo ar puisi, kurš bieži ar viņu vienkārši nerunā. Nerunā, un viss. Un nav zināms, kāpēc. Vai nav lieliski? Viņš nereaģē uz viņas glāstiem. Nereaģē uz viņu gultā, kad mīļotā sieviete (liela jautājuma zīme) viņam pieglaužas.

Nu, ne jau katru nakti, bet ļoti bieži. Viņš kritizē viņas izskatu, drēbes, darbu un dzīves uztveri. Un tā jau vairākus gadus. Viņam jau viss ir labi — dzīvoju, kā gribu —, bet viņa jūk prātā...

Skice nr. 2

Viņi ir kopā pilnīgā bezsakarā. Te pat nevar piemērot nekādas Freida bērnības traumu teorijas. Viņi viens otru regulē, komandē, audzina. Viņa piepūšas un aiziet mežā — iespītēsies un staigās kaut visu nakti apkārt. Viņš brauc pie draugiem un piedzeras. Viņi izēd viens otra nervu šūnas burtiski ar karotēm kā crème brûlée. Totāla šausmene!

Un tomēr, tomēr — nav tā, ka nekā kopīga nebūtu — kredīts un būvbedre mājas celšanai ir. «Kuda katjitsa mir?» — man nav nekā jēgpilnāka, ko pajautāt. Kāds teiks — bet varbūt viņiem tā patīk? Bet vai tāpēc mēs esam uz šīs planētas, lai dzīvotu skumjās, neapmierinātībā, dusmās? Neizpirkta karma? Var jau būt...

Skice nr. 3

Kāda gudra, skaista, patstāvīga sieviete izšķīrās no mīļotā vīrieša. Viņi bija kopā piecus gadus. Sieviete ļoti pārdzīvoja, bet pēc kāda laiciņa viņai parādījās draugs, lielisks vīrietis, un viņi sāka dzīvot kopā. Viņa domāja, ka viss būs labi. Domāja! Nevis juta!

Pēc pusgada viņa izlika vīrieti uz ielas, jo nesanāca. Kāpēc nesanāca? Ir bezjēdzīgi aizbāzt caurumus sienā ar avīzēm un cerēt, ka būs silti. Kaut vai ar augstākās kvalitātes literatūru... «Bez-tol-kā!»

P. S. Aprakstītās situācijas, stāvokļi un sajūtas ir patiesas — dzirdētas un apspriestas kafejnīcās, čatā, biroja virtuvē...