Ķirelis, kārkulis, purva circenis, alu circenis, drudžēzelis… – tādi ir senie, tautas dotie nosaukumi kukainim, kuru visbiežāk dēvē par zemesvēzi. Ar vēzi tam ir visai tāla radniecība. Ja nu vienīgi tā, ka abi dzīvo slēpti, rok alas, galvenokārt darbojas naktīs un pieder pie lielākajiem Latvijas posmkājiem. Entomologu biedrība zemesvēzi bija izvēlējusies par 2007. gada kukaini.
Pastāstiet par zemesvēžiem. Tie ir ārkārtīgi savairojušies gan sakņu dārzā, gan gurķu dobēs, gan ziemciešu stādījumos. Noposta sakņaugus, stādus. Kur pārziemo zemesvēži? Kad tie kļūst aktīvi un sāk veidot ligzdas?
L. Slokenberga
Jelgavas rajonā
Ko viņi ēd?
Sugas zinātniskais nosaukums ir racējcircenis (Gryllotalpa gryllotalpa), tas pieder pie taisnspārņu kārtas circeņu apakšdzimtas. Šo kukaini var sastapt dārzos, pļavās, purvu malās, upju un ezeru krastos, grāvmalās ar mitru, irdenu un trūdvielām bagātu augsni, kur ir pietiekami liela barības bāze un viegli rakt ejas. Bieži tas ieviešas arī komposta, kūdras un mēslu kaudzēs.
Zemesvēži apgrauž augu saknes, bojā kartupeļus, bietes, burkānus, kā arī zemeņu, ogulāju un augļu koku saknes, uzbrūk arī citu kukaiņu kāpuriem, sliekām, zirnekļiem un gliemežiem. Vienlaikus tie sparīgi rok alas, vaļņveidīgi uzirdinot augsnes virskārtu un nograužot traucējošās saknes. Augi vīst un dzeltē. Pieaugušie īpatņi un kāpuri pārziemo 0,5 – 1 m dziļi augsnē.
Kāpēc muzicē?
Siltās, mitrās pavasara vai jūnija naktīs zemesvēžu tēviņi klusināti muzicē, berzējot priekšspārnus vienu gar otru. Šī dziesma pievilina rāpojošās mātītes. Kopulācija parasti notiek tēviņa alā. Drīz pēc tam tēviņš nomirst, bet apaugļotā mātīte 30 – 40 cm dziļi augsnē (visbiežāk dienvidu nogāzītē) sāk veidot apaļīgu ligzdu – perēšanas kameru. Lai augsne virs tās labāk sasiltu, pirms tam mātīte cenšas iznīcināt visus augus (tad parasti zemes virskārtā redzams nokaltušu augu laukums). Jaunizveidotajā ligzdā tā izdēj 100 – 300 baltu olu un rūpīgi tās apsargā. Mātītes olas dēj vienreiz mūžā, laikā no maija līdz jūlijam.
Nimfu bērnudārzs
Pēc divām trim nedēļām no olām izšķiļas kāpuri jeb nimfas – tie ir samērā līdzīgi vecākiem, ap 3 mm gari, balti, turklāt tikpat veikli lēcēji kā circeņi. Apmēram mēnesi tie pavada ligzdā kopā ar māti, barojas ar trūdiem, sīkām augu saknītēm. Vēlāk zemesvēzīši atstāj ligzdu un dzīvo nelielās grupās, bet māte mirst.
Nimfu attīstība norit lēni. Pirmajā dzīves gadā tās 2 – 3 reizes nomaina kutikulu (ādu), rudenī veido ziemošanas ligzdu. Otrajā vasarā tās intensīvi barojas, 6 – 7 reizes maina kutikulu un pamazām kļūst arvien līdzīgākas pieaugušiem zemesvēžiem. Kopējais attīstības cikls no olas līdz pieaugušam īpatnim ilgst divus trīs gadus.
Kož, lido un peld
Atkarībā no barošanās apstākļiem pieaudzis zemesvēzis var būt līdz 5,8 cm garš un 2,7 – 4,5 g smags. Druknais, tumši brūnais ķermenis klāts ar īsiem, samtainiem matiņiem. Galva ir neliela, taču ar spēcīgiem žokļiem. Tie noder ne tikai sakņu graušanai, bet arī aizsardzībai – spēcīgs žokļu sakniebiens un ar gremošanas sulām apšļākts ievainojums liek uzbrucējam atkāpties.
Cilvēkam zemesvēža kodiens nav tik bīstams, tomēr tas ir sāpīgs, turklāt bieži vien kukaiņa zemaino žokļu radītā brūce iekaist. Zemesvēzis ir unikāls kukainis – prot gan rakt, gan lidot, gan peldēt. Īsie, noapaļotie priekšspārni un garie, caurspīdīgie pakaļējie spārni gan nav sevišķi piemēroti lidošanai, tāpēc ķirelis lido zemu (līdz 1 m augstumam) un neveikli. Toties labi peld. Pārvietoties augsnes ejās un peldēt palīdz matiņi, kas klāj zemesvēža ķermeni.
Ja savairojas par daudz
Dabiskos biotopos zemesvēži nekad nesavairojas masveidā, jo tiem ir daudz ienaidnieku – kurmji, ciršļi, eži, lapsas, āpši, skrejvaboles un putni. Turpretī dārzā šie kukaiņi var nodarīt daudz posta.
Lai atbrīvotos no zemesvēžiem, apkarošanas pasākumi jāveic sistemātiski (vismaz trīs gadu garumā) un visā zemesvēžu apdzīvotajā platībā.
- Vēlu rudenī augsni dziļi (25 – 30 cm) uzrok, regulāri irdina, pārrok komposta kaudzes.
- Augustā, septembrī izrok 40 – 50 cm dziļas bedrītes vai grāvīšus un piepilda tos ar zirgu mēsliem vai kompostu. Kad temperatūra pazeminās zem 0 °C, bedrītes atrok un iznīcina tur salīdušos zemesvēžus.
- Mazdārziņos, vietās, kur zemesvēži koncentrējas visvairāk (parasti starp burkānu sējumiem un citiem dārzeņiem, kas garšo zemesvēžiem), veido aizsargbarjeras. Šim nolūkam izmanto divus 2 m garus koka dēļus vai plastmasas, šīfera plāksnes. Barjeras liek krusteniski, ierok 20 – 25 cm dziļi tā, lai virs zemes paliktu 3 – 4 centimetri. Vietā, kur tās krustojas, izveido padziļinājumu un ieliek ķeramtrauku – pārgrieztu plastmasas pudeli, māla podu, stikla burku, metāla kārbu vai jebkuru citu trauku ar gludām sienām. Šīs lamatas ierok augsnē tā, lai to mala atrastos puscentimetru zem augsnes virskārtas. Kukaiņu pievilināšanai traukā der ieliet alu vai ielikt satrūdējušu kūtsmēslu piciņu. Pēc nedēļas zemesvēžus savāc un iznīcina. Lamatas atkal ievieto augsnē un turpina ķeršanu visu vasaru.
- Pa dobes vai prāvāka lauka perimetru der iestādīt samtenes, jo samteņu sakņu smarža atbaida zemesvēžus.
- Jāraugās, lai kaitēkļus ar augsni, kompostu neienestu lecektīs un siltumnīcās.
Konsultēja LU Bioloģijas fakultātes asociētais profesors Voldemārs Spuņģis.