Latvietis pirks sievu Bahreinā

— Viņu sauc Inese?

— Ne gluži, bet izruna vārdam ir līdzīga. Es viņu tā saucu.

— Kas vajadzīgs, lai tu oficiāli varētu apprecēt musulmani?

— Vispirms dokumenti — medicīniskā izziņa par veselības stāvokli, policijas izziņa, kredītvēstures izraksti no bankām utt. Tad man jāpāriet islāma ticībā, savs vārds būs jāmaina. Vēl jābūt materiālajam pamatam, kas nodrošinātu jaunajai sievai normālus sadzīves apstākļus. Ja tēvs vispār piekritīs laulībai, tad sieva būs jānopērk. Summas ir dažādas, sākot ar pieciem tūkstošiem latu mūsu naudā. Lai gan bieži ir tā, ka to sievas pirkšanas naudu tēvs atdod jaunlaulātajiem. Tad vēl man Ineses tēvam jāatklāj visi nākotnes plāni, visi iespējamie riski un jāpārņem pilna atbildība par šo sievieti.

— Tas tevi nebaida?

— Mani baida vienīgi tas, ka tur viens vietējais arī grib manu Inesi dabūt sev! Viņa jau divreiz viņu atraidīja, bet tagad džeks ar savu ģimeni nāks pie Ineses tēva runāties, un tas man ļoti nepatīk. Inese ir nobijusies vēl vairāk par mani. Drīz beigsies tiesas process, un tad es zvanīšu Ineses tēvam un telefoniski lūgšu viņam meitas roku.

— Kas par tiesu?

— Atstājot Bahreinu pirms pusotra gada, man bija domstarpības ar darba devēju. Viņš negribēja mani laist prom un sāka man riebt. Saskaņā ar līgumu viņam bija jāpērk man biļete atpakaļ uz Latviju, bet viņš visu sagrozīja tā, ka mani tagad Bahreinā vispār iekšā nelaiž. Esmu ierakstīts kaut kādā mistiskā melnajā listē. Bahreinā visi melo — melo policisti, melo ierēdņi, lai tikai nebūtu jāuzņemas atbildība. Latvijas Ārlietu ministrija arī bija pilnīgi vienaldzīga pret maniem izmisīgajiem telefonzvaniem, kad sēdēju, saslēgts roku dzelžos, Bahreinas cietumā. Jutos kā bez vainas vainīgais, un nebija neviena, kas palīdzētu. 

— Kā tu iepazinies ar Inesi?

— Viņa strādāja blakus birojā, nāca dokumentus kopēt. Sākumā pat tādas domas nebija, jo no vietējām beibēm vispār tur jāuzmanās. Es viņu ieraudzīju trešajā dienā kopš ierašanās, kad mazā reklāmas aģentūrā sāku taisīt dizainu. Tagad es nevaru ar viņu vairs tikties. Pirms divām nedēļām nosūtīju vēstules uz divām Bahreinas ministrijām, lai dod atļauju iebraukt. Šeit, Latvijā, jūtos kā ar sasietām rokām, neko daudz savā labā nespēju darīt. Ar Inesi sazināmies katru dienu — sazvanāmies, sameilojamies, web kameras dažreiz uzliekam, lai dzīvāka saruna, bet nekas uz priekšu nevirzās. Ar Ineses tēvu esmu jau ticies darba darīšanās, bet tagad man jāzvana viņam, jo tas otrs kandidāts vienkārši nedrīkst būt pirmais!

— Varbūt viņš Inesei ir piemērotāks par tevi?

— Nē, man ir daudz plusu, kādu nav arābiem. Līdz kāzām arābi dzīvo pie vecākiem, tad jauniešiem vecāki nopērk māju, lai ir, kur sievu ievest. Maz viņi no pasaules redz, nav patstāvīgi, trūkst pieredzes... Un to melošanu es ciest nevaru. It kā ticīgi cilvēki, bet morāle viņiem jocīga. Paši joko par sevi: ja ārzemnieks prasa ceļu — pa labi vai kreisi jāiet, tad arābs, nezinādams, bet negribēdams ārzemnieku sarūgtināt ar savu nezināšanu, noteikti kaut kur to ceļu parādīs... 

— Inese tēvam par jūsu plāniem ir teikusi?

— Viņai tas nav jādara. Tas jādara man. Tēvam ir cita ģimene, Inese dzīvo pie mātes. Vecāki neko par mums nezina, mēs tikāmies slepus. Mātei ir svarīga emocionālā attiecību puse, un tur mums viss kārtībā, tēvu interesē materiālā puse, un šajā ziņā vēl jāpiestrādā. Uzņēmumam, kurā es te Rīgā strādāju, ir filiāle Dubaijā, netālu no Bahreinas. Tur es plānoju kādu gadu pastrādāt, lai sapelnītu naudu sievas pirkšanai. Latvijā var dzīvot no algas līdz algai, nevis iekrāt, bet Dubaijā var iekrāt.

Sliktākajā gadījumā es vienkārši braukšu, cīnīšos lidostās par iekļūšanu Bahreinā. Patiesībā ir tā, ja šeihs piezvana un pasaka, kā ierēdņiem jārīkojas, tad tur likumam īsti vairs nav spēka. Jo esi augstāks pēc ranga, jo lielāks svars tevis teiktajam. Viņi savā karaļnamā pieņem arī angļus, jo viņi pasauli redzējuši vairāk un zina vairāk par vietējiem, kas no salas nav izbraukuši. —

— Inesei tu uzticies, viņa nemelo?

— Ne mirkli neesmu par viņu šaubījies.

— Kā nokļuvi Bahreinā?

— Draugs bija atradis tur darbu un sešus mēnešus nodzīvojis. Aizbraucu ciemos un divu nedēļu laikā sāku strādāt. Tur darba devējs ir kā sponsors un atbildīgā persona par tevi valstī. Mans darba devējs bija pakistānietis, melis kvadrātā, bet ar labiem sakariem. Bahreina no Pakistānas īrē armiju un policiju, tāpēc viņš ar policistiem varēja man aiz muguras par visu vienoties. Atbrauca un saņēma mani ciet. It kā es esot viņu sitis un pazemojis — tādi tie murgi bija. Īstenībā viņš man bija naudu parādā un negribēja pirkt biļeti uz mājām.

— Tu Bahreinā gribētu mūžu nodzīvot?

— Nē, tur man ir par karstu. Mēs ar Inesi nolēmām dzīvot neitrālā teritorijā — Jaunzēlandē. Tur nav traku lielpilsētu, bet ir labas reklāmas aģentūras, kurās es varētu strādāt. Ja tēvs nepiekritīs laulībai, tad mēs bēgsim, citu variantu nav. Zinu indieti un arābu sievieti, kuri bēga, lai būtu kopā. Pēc vairākiem gadiem viņu ģimenes samierinājās, tagad viss ir labi.

— Vai narkotikas Bahreinā ir problēma?

— Jā, tur daudzi pīpē hašišu, arī es pamēģināju. Viņi tikai pirms 30 gadiem kamieļus nomainīja pret auto un tagad brauc tā, ka vienkārši nervi beigti — jāpīpē! Viņi to dara it kā slepus, jo — ja pieķer, jāmaksā naudas sods. Tur dzīve ir mazāk paredzama. Vari iet uz veikalu un pēkšņi nokļūt policijā vai pirtī, vai kur citur... Tur valda lielāks haoss nekā pie mums.

— Vai Inese pa ielu staigā parandžā?

— Nē, tikai svētajā mēnesī, ramadāna laikā. Tad visas sievietes valkā parandžas, tad daudz ko nedrīkst darīt. Pa dienu cilvēki tur neēd, nedzer — ļauj atpūsties gremošanas orgāniem. Visas oficiālās ēstuves ir ciet. Pēc sešiem vakarā gan viņi ēd un svin, jo neoficiālās ēstuves ir vaļā. Tur dzīvojot, daudz kas vienkārši jāpieņem kā norma, ja pats gribi palikt normāls. Uz laiku jāpiever smadzenēs daži kambarīši ciet, lai daži citi var vairāk atvērties.

Bahreinā nav jāmaksā nodokļi, tāpēc rodas iespējas veikalā kaulēties. Tā māksla arī man bija jāapgūst.

— Kas vēl tev šķita īpatnējs viņu sadzīvē?

— Ja sieviete pārkāpj likumu, viņu var aizturēt tikai policiste, vīrietis nedrīkst svešai sievietei pieskarties. Sievietes tā koķetē ar acīm, ka par maz neliekas! Viņas tā-ā-ā-das emocijas iemācījušās ar acīm izpaust, ka vīrietim gar zemi jākrīt! Mājās šīs sievietes ir aktīvas mājasmātes, velk mugurā savus Versače apģērbus un uzpošas, sagaidot vīru. Netrūkst arī medmāsiņu tērpu vai pletnīšu seksam, jo seksuālā dzīve pie viņiem ir krietni izkoptāka nekā pie mums.

— Bet līdz kāzām — ne un ne?

— Jā, tradīcijas viņi stingri ievēro. Draugi mani brīdina, ka es precēšot kaķi maisā, nezinādams, kāda Inese ir gultā, bet es tam nepiekrītu. Zinu, ka viss būs kārtībā.
Ja vīrietis kāzu naktī konstatē, ka sieva nav nevainīga, viņam ir tiesības no šīs netīrās, aptraipītās būtnes atteikties, un sabiedrība to akceptē.

— Sabiedrība par normu uzskata arī to, ka sievietes, kam jau pāri 25 gadiem, ir nevainīgas?

— Ne man par to spriest, bet tā tas ir. Droši vien kaut kādā veidā ieilgusī jaunavība atsaucas uz veselību. Kaut kas tiek upurēts. Tā ir delikāta tēma, es nemaz nemēģinu to analizēt. Man tur neviens nav jāmāca dzīvot, man viņu tikumi un netikumi vienkārši ir jāpieņem.

***

Bahreina — karaļvalsts uz salas Persijas līcī. Platība kā viena Rīga, ticība — islāms. Starp citu, tieši tur pēdējos gados visstraujāk pasaulē pieaug korupcija.