Sendzirnavu stāsts

Kalna pakājē uzceltā divstāvu viesu māja arhitektoniski pieskaņota vecajai dzirnavu ēkai. Senajos dzirnavu mūros darbojas elektrostacija. Neatkārtojamo ainavas skaistumu veido reljefs un ūdeņi. Lielais Virbu dzirnavu dīķis padziļināts, uzbērtas vairākas romantiskas saliņas, krasti apstādīti ar kokiem. Caurtekošajai Virbupei šajā vietā izbūvēta varena akmens gultne, sadalot straumi divās daļās: pa kreisi Virbupes ūdeņi plūst uz dzirnavām, lai darbinātu turbīnu, kas ražo elektrību. Otra straumes daļa novirzīta pa labi — pāri vairākiem dambjiem laizdamās, tā uzkavējas gleznainos dīķīšos, lai pēc tam, pāri akmeņiem lēkādama, dotos tālāk. Pavisam kaskādē ir vienpadsmit dīķīši, bet ūdens līmenis katram savā augstumā.

Diemžēl Edgaru Petroleviču «Sendzirnavās» neizdevās sastapt. Rudenī viņš savu īpašumu pārdeva. Viesu nama apkārtni izrādīja tā jaunais saimnieks — Raimonds Nigolass. Sarunas par dabu, dzīvi un cilvēkiem ar Petroleviča kungu risinājām pa telefonu.

Purvs un akmeņu kaudzes

Virbu dzirnavas cēluši vācieši brāļi Bolšteini 1856. gadā. Šis gadskaitlis iekalts akmens plāksnē pie dzirnavu ēkas mūra. Tā bija varena divstāvu celtne ar arkveida logiem, kādreiz tur atradās arī dzīvojamās telpas.

1925. gadā dzirnavās veikti lieli pārbūves darbi, dambi paaugstinot par vienu metru. Vēl padomjlaikos, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, dzirnavās mala miltus. Vēlāk tās pameta, dambis aizsērēja, ūdens tecēja pa logiem un durvīm, bojājot ēku. Savu roku nevienam nevajadzīgajam tautas īpašumam pielika arī cilvēki — noplēsa šīfera jumtu, savāca visu, ko vien varēja kaut kādā veidā izmantot. Izlaupīšana beidzās, kad zem traktora un kārtējās ķieģeļu kravas svara iebruka tiltiņš pār Virbupi.

Deviņdesmito gadu vidū šai vietai vairs nebija nekāda jaukuma — dzirnavu dīķa vietā bija izveidojies purvs, apkārtne aizaugusi ar krūmiem... Taču Edgaru Petroleviču piesaistīja ūdeņi un neskartā daba. Viņš palīdzēja zemes mantiniekiem nokārtot dokumentus īpašuma tiesību atjaunošanai un 1997. gadā šo īpašumu nopirka.

Tad cirta krūmus, novāca gružus. Lai piekļūtu ēkām, nācās atjaunot un pārbūvēt tiltiņu. Taču, attīrot dzirnavu ēku, gaidīja patīkams pārsteigums — zem gružu slāņa un akmeņu kaudzes bija patvērusies vecās elektrostacijas turbīna. Ja būtu redzama, kāds sen būtu nodevis metāllūžņos. Dzirnavu turbīnu Petroleviča kungs restaurēja pats! Viņam nav speciālas izglītības, prasmi atjaunot visdažādākos mehānismus diktē īpaša tehniskā jušana. Viņaprāt, tā gan neesot nekāda lielā māksla: — Skaties, kā ir bijis, un taisi tik pakaļ! Latviešu zemniekam viss jāmāk! Protams, varēja iegādāties jaunu, nedaudz jaudīgāku turbīnu, taču tad nāktos uzkārt kaklā kārtīgu kredītu. Edgaram nepatīk aizņemties naudu. Labāk paļauties uz saviem spēkiem.

Par metāllūžņu cenu viņš nopirka arī dažus traktorus, ekskavatoru, autokrānu un saveda tos lietošanas kārtībā. Atjaunojot dambi, to paaugstināja vēl par 1,2 metriem. Mazā spēkstacija deva iespēju nopelnīt un atsperties tālākiem darbiem.

Tad pienāca kārta dzīvojamai ēkai. To nolēma celt vietā, kur senāk atradās milzīgs, no laukakmeņiem būvēts zirgu stallis. No tā gan bija palikuši vairs tikai pamati, jo staļļa akmeņi ar buldozeru sastumti lielā kaudzē. Edgars pats izplānoja un ar dažu vīru palīdzību uz vecajiem pamatiem uzbūvēja divstāvu ēku. Pirmajā stāvā — ēdamzāle un istabas viesiem, otrajā stāvā — dzīvojamās telpas ģimenei, bet garajā piebūvē izvietota darbnīca.

Dinozaura ola

Kaut gan Virbu dzirnavezers (patiesībā — dīķis) bija iezīmēts kartēs, dabā tā vietā bija izveidojies purvs. Kādus piecus kilometrus augstāk savus ražošanas atkritumus Virbupē iepludināja Jaunpagasta spirta brūzis. Izveidojās biezs auglīgas augsnes slānis, kurā lekni auga kārkli un nātres (daža pat divarpus metru gara).

Plašo dīķi Edgars ar veco padomjlaiku tehniku būtībā izraka no jauna. No katra skatapunkta tas izskatās savādāk. Stāvās nogāzes appļaut grūti, tādēļ izlēma tās apmežot. Kalna virsotnē, smilšainā augsnē bija iesējušās priedītes. Tās paretināja, pārāk cieši saaugušās pārstādīja. Pēdējos gados viņš ik pavasari iestādīja apmēram divus trīs tūkstošus kociņu — eglītes, priedītes, bērziņus. Gar krastu un cauri mežiņam izveidota pastaigu taka.

Rokot lielu dīķi vai padziļinot to, raizes allaž sagādā izraktā zeme. Kur to likt? Veiksmīgs risinājums ir saliņu veidošana. Viena vai dažas saliņas piešķir romantiku jebkurai ūdenskrātuvei. Rau, uz vienas no saliņām nokaltušā kokā izveidota gigantiska ligzda, kurā iedēta milzu ola! Ciemiņiem Edgars stāsta, ka dīķa dibenā atradis dinozaura olu. Ielicis ligzdā — sak, varbūt kāds to izperēs! Ja jau Cēsu pusē, Liepas pagastā, atrastas pārakmeņojušās bārkšspuru zivs atliekas, kāpēc gan lai Virbos neuzietu dinozauru olas…

Patiesībā šo balto brīnumu Edgars ieraudzījis kādā zvejniekciemā šķūnītī. Izrādās, šajā kapsulā atradies pelengators, ko zvejnieki vilkuši pa jūras gultni, lai noteiktu, kur ir zivju bari. Ar īpašnieku atļauju dinozaura ola pārcēlusies uz «Sendzirnavām».

Mazie dīķīši izrakti, lai iegūtu zemi purvaino krastu paaugstināšanai. Pārsteidz dīķu kaskādes ainaviski pārdomātais plānojums. — Skaistuma atslēga ir vienkārša — pielāgoties dabai, — spriež Edgars Petrolevičs. — Daba pati rāda, kā veidot ainavu. Ja ir paugurs, to vajag izcelt. Ja aug koks — vajag to akcentēt, nevis nozāģēt. Nepostīt, vienīgi papildināt.

Piemēram, dambis būvēts ar līkumu, nevis taisns. Ja būvētu taisnu, nāktos applūdināt kļavu, bet tagad gan kļaviņa saglabāta, gan ainava gleznaināka. Daži zemes īpašnieki izcērt visus kokus, un tad nu veidos ainavu no jauna! Bet koks ir audzis 100 un pat 200 gadu!

Kanālu un dambju akmens krastiem nobeigtību un kārtīgumu piešķir betona pārsedzītes. Citur tādas nav redzētas. Edgars uztaisījis trīs koka veidnes, tajās iepildījis no cementa, grants (attiecībā 1:4) un ūdens sajaukto javu. Ik dienu izlējis trīs pārsedzītes.

Milzu kubls

Dīķa malā uzbūvēta guļbaļķu pirtiņa, pie tās — āra kamīns un liela dēļu terase, kur pasēdēt, lai izbaudītu dabas klusumu un skaistumu. Vieta zem terases izmantota racionāli — malkas glabāšanai.

Viesu labsajūtai pie pirts uzriktēts milzu kubls. Līdzīgus tagad ražo sērijveidā, taču Edgara meistarotais ir unikāls. Lielais metāla katls no iekšpuses un ārpuses apšūts ar koka dēlīšiem, kubla apakšā ierīkota kurtuve. Lai uzsildītu ūdeni, vajag pussteru malkas. Toties sajūta ir fantastiska — naktī sēdi karstā ūdenī un skaties zvaigznēs! Turpat līdzās šūpoles, lai var šūpoties pāri ūdeņu plašumiem.

,

Sīkumu nav

Ir gadījies redzēt mājas, kur pagalms sakopts, kur dobēs skaisti zied puķes, bet turpat aiz šķūņa mētājas nezālēs ieauguši lūžņi vai pussatrūdējušu dēļu kaudze. — Nu, cik tur vajag darba un laika, lai to sadedzinātu!? Pusstundu, ne vairāk… — šķendējas Edgars.

«Sendzirnavās» tehnikas laukums un malkas novietne norobežoti ar dēļu žogu, pie tam dēļi likti interesantā rakstā. Arī saimnieciskas lietas var novietot akurāti.

Edgaru kaitina arī nevīžība, kas līdz ar pasaules paplašināšanos ienāk Latvijā. — Kā gan Dziesmu svētkos var stāvēt mēslu kaudzē!? Atkritumus mest turpat sev pie kājām! Vai grūti uztaisīt lielas urnas, apgleznot un nolikt turpat uz celiņiem?

Mājas un pirts notekūdeņu attīrīšanai «Sendzirnavās» kalpo Čehijā ražota bioloģiskā iekārta, tāda maksā 1900 latu. Tās 2,7 m augstajā plastmasas kastē mīt baktērijas. Neliels elektromotors piegādā skābekli, nodrošinot aerāciju, par elektrību gadā jāmaksā 20 latu. Skābekļa klātbūtnē baktērijas vairojas un apēd visus netīrumus. Līdzīgi notiek arī dabā — stāvošs ūdens dīķī nekad nav tik dzidrs kā strautiņā. No attīrīšanas iekārtām Virbupē ietek dzidrs ūdens.

«Sendzirnavās» priecē ainavas nesadrumstalotība. Apkārtējā vide nav pieslānīta ar detaļām un dažādiem smukumiem, zālienu nesaraibina sīkas puķu dobes, koku zari nav pārblīvēti ar iekarināmiem puķu traukiem un citiem krikumiem, ko diemžēl bieži redz Latvijas daiļdārzos.

Dekoratīvajos stādījumos pārsvarā kuplo košumkrūmi — bārbeles, klinšrozītes, spirejas, ir arī kadiķu un citu mūžzaļo skuju koku dekoratīvās formas. Augsni sedz priežu mizu mulča. Uz laukakmeņu mūra sienas fona izceļas dzelteni ziedošu klinšrozīšu rinda, savukārt gar saimniecības zonu iestādīts ligustru dzīvžogs. Šos krūmus ne pārāk bieži izmanto dzīvžogiem, kaut gan tie ir viegli cērpami, ar skaistām, tumši zaļām, spīdīgām lapām.

Mācīties no citu kļūdām

Sešus gadus Edgars Petrolevičs «Sendzirnavās» aktīvi uzņēma viesus. Ienākumi no elektrības ražošanas ļāva attīstīt tūrisma jomu. Cilvēkiem «Sendzirnavās» patīk. Viena otra kompānija vai Latvijas apceļotāji te iegriezušies desmit un vairāk reižu.

— Man patīk vērot cilvēkus. No savām kļūdām mācīties ir sāpīgi, tāpēc jāmācās no svešām, — stāsta saimnieks. Piemērs iz dzīves: blakus atrodas divi krogi. Vienā laiž visus, kas pagadās, bet otrā — tikai uzvalkos, kaklasaitēs un ar ieejas biļetēm. Beigu beigās tas pirmais, it kā demokrātiskais krogs nonāk līdz bankrotam, bet otrs zeļ un plaukst. Kāpēc? Tādēļ, ka vietā, kur atvērtas durvis jebkuram apmeklētājam, sāk pulcēties zema līmeņa publika. Solīdākiem cilvēkiem tur vairs nav patīkami ieiet...

Edgars «Sendzirnavās» kategoriski atteicās uzņemt pusaudžus bez vecākiem un jauniešus apmēram līdz 25 gadu vecumam: — Viņiem nav atbildības sajūtas — ne par savu uzvedību, ne par svešu mantu. Atbrauc pusaudžu kompānija, 9. klases absolventi. «Kas jūs tādi?» — «A mums mammas pasūtīja pirti, kur nosvinēt izlaidumu!» — «Nu tad lai mammas brauc šurp un peras!» Interesanti, kas mammām prātā, ļaujot četrpadsmitgadīgām meitenēm izklaidēties ar puišiem pirtī?

Uz pirtiņu ved taciņa. Kāds viesis tur nolēmis sarīkot dragreisu, izdangājis pastaigu takas. Jautāts, kāpēc tā darījis, vainīgais mēģina taisnoties, ka bijis iereibis… Dzērumā braucis ar mašīnu, izārdījies — vai citiem viesiem būs patīkami uz šiem cūku rakumiem skatīties?

Šādu starpgadījumu, par laimi, nav bijis daudz, taču tie bojā viesu uzņemšanas prieku. Tāpēc viesu nama saimniekam jābūt pietiekami stingram. Ja gribēsi būt draugs visiem, nebūsi nevienam.

Pēdējos gados «Sendzirnavas» kļuvušas par iecienītu atpūtas vietu, nedēļas nogalēs tur bijusi tāda cilvēku burzma, ka Edgars juties gandrīz kā pilsētā. Bet viņš vienmēr sapņojis dzīvot lauku klusumā… Ko darīt? Lai attīstītos tālāk un būvētu lielāku viesu māju, vajadzīgi lieli naudas ieguldījumi. Ainavas veidošana viņam ir tuvāk pie sirds. — Es izdarīju to, ko var paveikt paša rokām. Es sakopu vidi, — saka bijušais «Sendzirnavu» saimnieks. Un atzīst, ka šo māju pārdošana nav bijusi pārsteidzība, bet gan labi apdomāts solis.