Tā nenotiek tikai «ziepju operās». Ķeršana uz grūtniecību ir izplatīts, ja ne pats populārākais veids, kā apprecināt ar sevi vīrieti vai, labākajā gadījumā, notestēt viņa nopietnās jūtas.
Ja jau attiecībās ir aizliegtie paņēmieni, šis laikam ir viens no...
Gandrīz perfekts scenārijs. «Pēc tam būs pēc tam»
Augusi pareizā ģimenē, kura viņas dzimtajā mazpilsētā bija labi pazīstama, Ieva pat iedomāties nevarēja, ka reiz ķersies pie tik viltīga plāna. Taisnības labad jāsaka: lai uzdrošinātos iesaistīties šādā divdomīgā plānā, vairāk vajadzīga nekaunība, nevis viltība.
«Aiziešu pie savas ginekoloģes un palūgšu viņai zīmi, kas apliecina, ka gaidu bērniņu. Pēc tam? Gan jau kaut ko izdomāšu. Varbūt notēlošu, ka man bijis spontānais aborts,» klusi pie sevis sprieda jaunā sieviete. Tobrīd Ieva nedomāja par spējās idejas sekām — dzinulis bija viņas situācija. Ieva ar Ritvaru draudzējās jau piecus gadus, visos svētkos no drauga saņēma vienīgi dārgas un gaumīgas dāvanas, bet saderināšanās gredzenu viņš kā nedāvināja, tā nedāvināja.
Saņēmusi algu, Ieva devās pie ginekoloģes un atklāja viņai savu plānu. Mediķe i aci nepamirkšķināja. Ar viņu varēja sarunāt visu — likuma robežās, protams. Ja kādai jaunai meitenei laikus nesākās mēnešreizes un viņa tūdaļ devās pie ginekoloģes, atnācējai tika iedotas dažas tabletes. 100 latu bez čeka, saprotams, un vēders tukšs. Čeku par izziņu, ka vēders pilns, nesaņēma arī Ieva.
«Priecīgos jaunumus» draugam Ieva paziņoja vakariņu laikā. Vienu gan viņa saprata — nedrīkst ļauties pārāk sarežģītam scenārijam, Ritvars varētu atšifrēt viltību, tādēļ ātri izteica četrus vārdus: «Es gaidu tavu bērniņu!»
Protams, pāris izsargājās, protams, vīrietis gandrīz katru vakaru vaicāja: «Vai tableti iedzēri?», bet šoreiz Ieva gāja uz visu banku. Ritvars netrakoja un tūdaļ uzdeva pirmo jautājumu: «Kurš mēnesis?»
Ieva atbildēja, ka grūtniecība iestājusies pirms sešām nedēļām. Tikai tad sekoja otrs jautājums: «Vai esi droša, ka tas ir mans bērns?» Viņa saprata, ka tagad vajadzēs tērēt laiku, lai pierādītu, ka mazulis, kura nemaz nav, ir Ritvara bērns. Ne jau tas Ievai bija vajadzīgs... Viņa gribēja kāzas, nevis jautājumus par iespējamo neuzticību.
Tovakar Ritvars aizbrauca, un Ieva tikai pēc pāris mēnešiem uzzināja, ka draugs devies pie sievietes, kura patiešām gaidīja viņa mazuli. Tieši tādēļ viņš vēlējās noskaidrot, kurā grūtniecības mēnesī ir Ieva. Iespējams, Ritvars bija godīgāks, nekā Ieva domāja, — otru sievieti viņš apprecēja divus mēnešus pēc Ievas liktenīgā paziņojuma, un viņa līgava patiešām bija ceturtajā gaidību mēnesī. Ja Ievas grūtniecība būtu īsta, iespējams, Ritvars bildinātu viņu...
Banāls scenārijs. «Pierādi, ka mīli!»
Pilnīgi cits stāsts pirms gadiem pieciem bija Aldim, un, ja šā raksta sakarā mums negadītos aprunāties, iespējams, viņš pat neiedomātos, ka varbūt tas bija tikai tests.
Viņš — precēts vīrs, divi bērni, mīļākā, visas lietas. Un tās visas lietas turpinājās ne jau pirmo gadu. Par ko ne? Mīļākā desmit gadus jaunāka draiskule; ar viņu i vēji matos, i vētra biksēs. Aldim pat likās — nu ir lielā mīla klāt!!!
«Lielā mīla paziņoja, ka kavējas mēnešreizes — a ja nu iekrituši?» stāsta Aldis. «Necik bieži sekss mums nebija — labi ja pāris reižu mēnesī, bet varbūt tiešām kaut kas?... Kopā nopirkām grūtniecības testu, bet pašā testēšanas procesā gan neasistēju, tomēr biju nolēmis; ja nu kas — pametīšu sievu ar abiem bērniem, jo man taču būs bērniņš.
Tā arī meitenei pateica. Pats jau gan sapratu, ka nekas nopietns ar tādu tusētāju sanākt nevar, bet vismaz gadiņu tā labi padzīvotu — abi vai visi trīs kopā!!!... Pēc pusotra mēneša meitene paziņoja, ka tests bijis negatīvs un vakar esot sākušās mēnešreizes. Kā tur īsti bija ar to kavēšanos, es pat nepiefiksēju. Iespējams, ka tieši tajās piecās grūtajās dienās mēs vienkārši netikāmies.»
Kad pelīte paēdusi, milti rūgti...