Sandra Kalniete: katram šajā pārmaiņu laikā ir jāpozicionējas

— Jūs aizgājāt no «Jaunā laika», Ģirts Kristovskis aizgāja no «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK, un tad jūs pateicāt, ka veidosiet nacionālkonservatīvu partiju....

— Nē, mēs to neteicām. Mēs teicām, ka veidosim demokrātiski patriotisku, novados sakņotu partiju. Manuprāt, patriotisms ir tāds pozitīvi atvērtāks, tāds «par» jēdziens, kamēr nacionālisms veidā, kā attīstījās Latvijā, ir tāds jēdziens, kas virzīts uz noturēšanu, norobežošanu. Es domāju, tur ir būtiska atšķirība.

— Šis tātad būtu iemesls, kāpēc jums nav pieņemama TB/LNNK? Viņi nav pietiekoši patrioti?

— Runa īsti nav par to, kāpēc ne TB/LNNK, vai arī ne JL. Man ļoti tuvi JL pamatprincipi, bet ir domstarpības taktikas jautājumos — kā mēs šos skaistos principus realizēsim dzīvē. Es esmu cilvēks, kas orientēts uz darbību, uz realitātes novērtēšanu — «tāda, kāda tā ir». Šobrīd Latvijā nav iespējams izveidot valdību, kurā būtu tikai un vienīgi partijas, kas stāv uz vienas politiskās platformas ar JL. Droši vien arī pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām nebūs viendabīga opozīcija.

— Ja jūs runājat par realitāti «tāda, kāda tā ir», vai ir kaut kādi nosacījumi, balstoties uz kuriem, jūs varētu iekļauties valdošajā koalīcijā?

— Tāds jautājums vispār nepastāv. Vispirms mums jāizveido partija — pirmo soli šajā virzienā mēs esam spēruši: kopā ar Ģirtu [Kristovski] izveidojuši Demokrātiski patriotisko biedrību, kas ir konsolidējošais patvērums jaunas organizācijas dibināšanai.

Mēs esam tikai pašā procesa sākumā, un šobrīd domāt par jebkādu iesaisti valdošajā vai jebkurā citā koalīcijā ir pāragri.

— Bet principā ideoloģiskie uzstādījumi jums ļautu sadarboties ar valdošās koalīcijas partijām?

— Mēs esam partijas manifesta sagatavošanas procesā, un daudzi jautājumi vēl joprojām tiek diskutēti. Attiecībā uz Ivara Godmaņa valdību — esam vienojušies, ka atbalstīsim kā individuāli deputāti tos lēmumus, kas vērsti uz vides sakārtošanu, labklājības uzlabošanu; to, ko parasti atbalsta konstruktīva opozīcija.

—– Valdošajā koalīcijā pastāv, piemēram, domstarpības pašvaldību reformas jautājumos. Ja jūs piesakāt novados sakņotu partiju, tad jums ir jābūt viedoklim jau tagad, kuru nostāju jūs atbalstāt.

— Pilnīgi pareizi. Mēs esam topošās partijas kodolā runājuši par administratīvi teritoriālo reformu un izveidojuši darba grupu, kas formulēs mūsu nostāju. Dažas lietas nedetalizēti varu pateikt: ir nepieciešamas otrā līmeņa pašvaldības — ar nosacījumu, ka tās apvieno ne mazāk par 250 tūkstošiem iedzīvotāju. Šīs otrā līmeņa pašvaldības vis nebūtu kāds starpposms starp Rīgu investīciju naudas pārdalē, bet gan tās pieņemtu lēmumus par sava reģiona attīstību — tādā kā padomē, ko veidotu tajā iekļauto novadu pārstāvji.

Otrs — būtu svarīgi, lai pašreizējā reforma netiktu uzskatīta par pabeigtu, lai situācijās, kad šobrīd esošie lēmumi par pašvaldību apvienošanu nestrādātu, tos varētu pārskatīt.

— Vai nebūs tā, ka jūsu partija ieradīsies kaujas laukā tad, kad novados jau visas kaujas būs izcīnītas starp Tautas partiju un Zaļo un zemnieku savienību, un jums vien tur atliks savākt kritušos? Un nekāda īpaša sakņošanās novados neiznāks...

— Pagaidām tāds «pēc tam» nav aktuāls. Reformā ir tik daudz problēmu, ka diez vai kāds politiskais spēks var atļauties ar asfalta rulli nokrāsot pašvaldības oranžas vai zaļas. Mēs vairāk reformas sakarā runājam par ekonomiskajām dimensijām, bet par morālajām vērtībām ne. Kas tad ir lokālpatriots? Tas, piemēram, ir suits, kas vēlas strādāt un dzīvot savā novadā un nevēlas braukt uz kādu Īriju. Vai šo novadu dalīšanas un maiņas rezultātā netiks sarautas kādas būtiskas saites, kuras pēc tam nebūs atjaunojamas...

— Es saprotu, patriotisms ir ļoti svarīgi. Bet vai situācijā, kad valstī ir ļoti nopietna ekonomiskā situācija, lielai cilvēku daļai šīs vērtības nemaz nav primāras?

— Es neredzu pretrunu. Patriotisms, kā to redz pasaulē, nav saistīts tikai ar cieņu pret valsts simboliem, valsts valodu. Tas ir saistīts ar daudzu jomu attīstību: būt labam studentam, labam uzņēmējam, godprātīgi maksāt nodokļus, lai šajā valstī būtu labi attīstīta izglītības, veselības aizsardzības sistēma — tas arī ir patriotisms. Protams, mūsu topošās partijas ekonomiskā programma vēl nav īsti sākta izstrādāt, taču daži pamatprincipi ir skaidri: mēs vēlētos pārmest nodokļu sistēmas prioritātes no darba uz patēriņu, lai netikums tiktu aplikts ar papildu nodokļiem. Par netikumu es uzskatu azartspēles un tādas lietas. Kapitāla pieaugums ir jāapliek ar lielākiem nodokļiem, vides piesārņojums.

— Vai šajā kontekstā jūs domājat par kādu īpašu atbalstu nacionālajai uzņēmējdarbībai?

— Es teiktu, ka jāatbalsta eksports. Ir jābūt ļoti skaidriem atbalsta kritērijiem eksportspējīgām nozarēm.

Es šīs jomas saskatu mežā, mežizstrādē, organiskās ķīmijas nozarēs, papīra rūpniecībā. Otra nozare — tranzīts, transports, loģistika. Arī pakalpojumu nozare — informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, finanses.

— Vai šīs nozares, nacionālā uzņēmējdarbība tajās, būtu tās, kurās jūs saskatāt potenciālos partijas finansētājus?

— Protams, partijai, kas neveidojas tikai kā Rīgas partija, ļoti būtiski ir, ko par tās programmu domā vietējais uzņēmējs — mazais, vidējais uzņēmējs. Mēs arī orientētos uz to, lai mazajiem un vidējiem uzņēmējiem būtu lielāks valsts atbalsts.

Mēs arī gribētu cerēt uz viņu atbalstu gan pašvaldību vēlēšanās, gan Saeimas vēlēšanās, bet tas gan ir tālākas nākotnes jautājums.

Šajā kontekstā es gribētu paskatīties uz tādu parādību: sākas jauns laiks, oligarhu varas laiks iet uz beigām. Tam ir daudz pazīmju — gan pagājušā gada referendums, lielie piketi gada nogalē; daudz aktīvāk strādā tiesībsargājošās iestādes. Un kopumā — ienāk jauna paaudze, kas ir mācījusies un dzīvojusi Eiropā, un redzējusi, kā funkcionē normāla valsts. Man daudzi vidusšķiras cilvēki ir teikuši: mēs strādājam, mēs maksājam nodokļus, un mēs negribam, lai tos kāds cits iebāž sev kabatā. Tā ir noteikta apziņas pakāpe, kas liecina, ka iepriekšējais laikmets beidzas. Un nav neiespējami, ka pat pie pašreizējā varas sadalījuma Saeimā jau šobrīd tiek pieņemts likums par politisko partiju līdzfinansējumu no valsts budžeta. Tas ir svarīgs demokrātisks instruments, kas dod iespēju pastāvēt opozīcijai. Jo bez opozīcijas pozīcija ieiet rullēšanā un nespēj apzināt ļoti daudzu sabiedrības grupu viedokļus, bet demokrātijas funkcionēšanā tas ir būtiski.

— Tad, kad jūs runājat par oligarhu grūstošo varu, kurus oligarhus jūs domājat? Un cik Latvijā vispār ir oligarhu?

— Tas jau būtu politologam uzdodams jautājums. Tas, kas ir biežāk dzirdēts, ir tā saucamie trīs A: Aivars, Andris, Ainārs, bet vēl jau ir citi grupējumi ar nozīmīgām interesēm politikā.

Bet politiskās partijas mērķis jau ir, lai partija pastāvētu ierindas pilsoņiem, nevis ierindas biedriem, kuri ar partijas starpniecību īsteno ļoti savtīgus mērķus.

— Varbūt vajadzētu nosaukt vārdā nevis tikai šos trīs A, bet arī pārējos? Nosaukts vārds materializē personu, un tad daudz kas ir skaidrāks, nevis tāda Repšes stila «gaismas un tumsas cīņa»...

— Stādīt melnos sarakstus — tas ir tāds pagātnes laiks. Ir ļoti viegli mētāt apvainojumus pa labi un pa kreisi. Kāpēc es minēju tos cilvēkus? Tāpēc, ka par to ir tik daudz runāts; es pati esmu saskārusies konkrētajā politiskajā darbībā — piemēram, Andris Šķēle ir noziedojis milzīgu summu vienai sabiedriskajai organizācijai... Tam visam ir pamatojums. Bet par pārējo — tas jau lai paliek drošības iestāžu un KNAB ziņā, cik liela ir sakarība starp partijas nostāju un ziedotāju konkrētajām interesēm.

— Bet, ja jūs nenosaucat vārdā šos citus oligarhus, tad, pieņemsim, jūsu nosauktie noiet no politiskās skatuves, bet var atnākt vietā citi, kuri vārdā netiek saukti...

— Vietā ir jānāk pilsoniskai sabiedrībai. Tas ir tas, kas ir noticis lielā mērā iepriekšējā gada laikā. Cilvēkiem ir jāapzinās — ja viņi nenoliks malā savu ikdienas dzīvi un nepievērsīsies politikai, tad nekas nemainīsies. Ja politiskās partijas kļūs masveidīgākas, tad tas neapšaubāmi mazinās ekonomisko grupējumu ietekmi uz partiju darbu. Es aicinātu, lai cilvēki pašorganizējas konkrētu interešu paušanā politiķiem, jo, ja tas nenotiks, tad jūsu bažas par naudas ietekmi politiskajās partijās būs pamatotas. Tad arī šī partija vai jebkura cita, kurai būs profesionāla programma, jauni cilvēki, tomēr sitīsies pret stiklu kā tauriņi.

— Piemēram, aiz mītiņa Doma laukumā arī stāvēja noteikts finansējums...

— Es personīgi piedalījos šīs sapulces organizēšanā un ziedoju naudu, uzrunāju ziedotājus, un es zinu, kas to naudu ir ziedojis. Mēs rūpīgi skatījāmies, lai neviens nevarētu pateikt, ka kāds ir šo pasākumu nopircis. Tas bija viens no pirmajiem uzstādījumiem, ko mēs realizējām.

— Kāpēc tik daudz advokātu bija ziedotāji? Ar ko tieši šis slānis būtu tik neapmierināts ar valdošo politiku?

— Vislielākais ziedotājs bija [ārzemēs dzīvojošais Arnolds Krists] Plaudens-Plaudis ar 4000 latiem. Jā, bija arī advokāti, bet viņi nebija vairākums. Un neviens jau nevar pateikt: jūsu nauda mums der, bet jūsu — neder.

— Es lasīju presē virsrakstu, ka jūs savā jaunajā biedrībā tieši vairīsieties no šaubīgiem ziedojumiem — vai kaut kā tā...

— Es teiktu, ka mēs vairīsimies no situācijām, kuru maksimumu es varētu formulēt: mēs neņemsim naudu no cilvēka, kam ir izvirzīta krimināla apsūdzība, mēs viņu nenosauksim par Ministru prezidenta amata kandidātu. Tas pagaidām ir pieejamākais un objektīvākais kritērijs.

— Aināram Šleseram un Andrim Šķēlem nekāda krimināla apsūdzība nav uzrādīta.

— Nuuu... (Nopūšas.) Jāvadās no veselā saprāta. Kādu, Anita, kādu kritēriju jūs varat ieteikt?

— Es neko neiesaku, es tikai uzdodu jautājumus.

— Ir taču turklāt atšķirība starp tiesisku un politisku formulējumu. Tas ir jāņem vērā.

— Kāpēc, jūsuprāt, Einars Repše, kad jūs aizgājāt no JL un nolēmāt kopā ar Ģirtu Kristovski veidot politisku partiju, izteica Kristovskim līdzjūtību?

— Es pazīstu Ģirtu Kristovski jau divdesmit gadu. Neapšaubāmi, mēs abi esam spēcīgas personības. Es varētu teikt, ka ne vienmēr spēcīgas personības ir lemtas konfliktēšanai; salīdzinājumam varu minēt Tautas fronti. Tautas frontes vadībā bija lieliska komanda, kurā bija ļoti spēcīgas personības. Mēs toreiz arī strīdējāmies, bet strīdos toreiz tiešām dzima patiesība. Tāpēc man nav ne mazāko šaubu, ka mēs ar Ģirtu varēsim sastrādāties, un, cik zinu, arī viņam nav.

— «Jaunajā laikā» arī bija spēcīgas personības.

— Mūsu sadarbībā iestājās tāds posms, ka mēs vairs nevarējām viens otru pārliecināt. Es domāju, arī JL ir vieglāk, jo tur ir palikuši domubiedri. Jo aizgāja tie, kuri domā līdzīgi un kuri var sadarboties. Es ceru, ka arī Aigara Štokenberga topošā partija izveidosies par nopietnu kreisu politisko spēku. Es domāju, ka tas ir ļoti nepareizi, ka Latvijā nav nopietnu kreiso politisko spēku. Vēsturiski to viegli izskaidrot. Piemēram, Portugālē nav labēju partiju, jo pēc Salazara labējās diktatūras vārds «labējs» izraisa tur tādus pašus aizspriedumus kā vārds «kreiss» šeit Latvijā.

— Vai šī uztvere ir iemesls, kāpēc jūsu organizācija vēlas būt labēja?

— Redziet, ne gluži. Es neticu kreisai ekonomikai. Es ticu labējām ekonomiskajām vērtībām. Es neticu valsts lielākai lomai līdzekļu pārdalē. Man pie sociālistiem vienmēr ir traucējis tas, ka viņi mēģina valsti padarīt par gādīgo māti, kas atrisinās ikkatra un ikviena problēmas. Mēs redzam Eiropā — tās valstis, kas ir sevi apgrūtinājušas ar dažādām valsts kopprodukta pārdales programmām, nespēj uzņemt tempu. Lielākais piemērs šeit ir Francija — viņi jau deviņdesmito gadu sākumā sāka runāt par jauno ceļu, par lēcienu, par to, par ko tagad runā Sarkozī. Bet viņa kā prezidenta popularitāte Francijā tikai krītas un krītas, jo franči nespēj no kaut kā atteikties, lai šo lēcienu un jauno ceļu īstenotu. Es ticu iniciatīvai, radošumam, nevis tam, ka kāds cits nāks un atrisinās problēmas.

— Jūs tātad neatbalstāt iniciatīvas, ko pārņēmis Štokenbergs — par minimālās pensijas paaugstināšanu?

— Šie jautājumi jārisina citādāk, nevis ar pacelšanu referenduma līmenī. Pensiju jautājumi ir jārisina katru gadu un sistemātiski — tad, kad tiek pieņemts valsts budžets. Pensija ir jāpaceļ iztikas minimuma līmenī. Taču, risinot šo jautājumu referendumā, mēs nonāksim tur, kur Francija dažās jomās ir šobrīd — kurš politiķis pēc desmit gadiem, kad situācija būs kardināli mainījusies, tad uzdrošināsies šīs lietas no likuma izņemt? Un kas notiks ar jauno paaudzi — viņiem šādu likuma grozījumu dēļ būs jāvelk neizturami liela nodokļu nasta? Ko tad viņi darīs — bēgs projām no šīs valsts?

— Kur jūs redzat jaunos cilvēkresursus savai partijai?

— Ja politikā neienāks jauna paaudze, tad tai nav nākotnes. Mums ar Kristovski un Čepāni ir liela pieredze, bet tonis jānosaka jaunajiem. Mani pat drusku kaitina tas, kā tagad sēž televīzijas tiešraidēs jauni intelektuāļi un spriež par mums: «Jā, tie ir vecie vēži jaunās kulītēs...» Bet man ir jautājums: ko jūs konkrēti esat gatavs darīt, lai tie citi vēži nav jaunās kulītēs? Tas ir iespējams tikai tad, ja nāk jaunas līdakas, kas to ūdeni izdzenā. Esmu gatava pati pakāpties sānis, lai dotu iespēju jauniem cilvēkiem. Jaunatnei allaž ir piemitusi tāda postoša radošā enerģija. Bet tad, kad sistēma ir tik ļoti sastāvējusies kā pie mums, es neredzu citu variantu.

Manuprāt, cilvēki sāk saprast, ka katram šajā pārmaiņu laikā ir jāpozicionējas. Ja paliek tikai kritizētāja lomā, ka politikā ir tikai nemākuļi vai nelieši, tad tā būs vienmēr. Es nepieņemu to, ka tā būs vienmēr. Ja es tā būtu domājusi 1988. gadā un ja tā būtu domājuši tie 250 tūkstoši, kas izgāja ielās un prasīja neatkarību, lai gan pārējā pasaule teica — «nu, netraucējiet Gorbačovam», tad es šeit nesēdētu un šī intervija nenotiktu. Es domāju, ka šobrīd ir pagrieziena brīdis garīgajā telpā, bet, ja tas nenotiks — un es arī to apzinos, ka tā var būt —, tad tas būs zaudējums.

— Jūs kandidēsiet Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

— Esmu izlēmusi, ka nekandidēšu.

Tas bija mans sapnis, jo es labi izprotu, kā var un vajag aizstāvēt Latvijas intereses Eiropas Savienībā; man ir labi kontakti Eiropas Komisijā, tie man joprojām ir saglabājušies. Bet saprotu, ka man jāizdara cita izvēle: vai nu ļaut visam politikā ritēt, kā tas ir pašlaik, vai arī kopā ar Ģirtu veidot jaunu politisku spēku. Un tāpēc es izlēmu, ka nekandidēšu.

Man visvienkāršāk būtu bijis nolikt mandātu un aiziet strādāt uz Ārlietu ministriju, nevis savos piecdesmit piecos gados uzņemties milzīgo pārslodzi, kas saistīta ar jaunas partijas veidošanu, intensīvu darbu ar plašsaziņas līdzekļiem, saskarsmi ar visu to nepatīkamo, kas par mani tiek rakstīts. Taču es uzskatu, ka tas ir tā vērts, lai es palīdzētu sasniegt tos valstiskos mērķus, kurus es uzskatu par būtiskiem.