Ļauties nepareizajam

Puisis pieskaras viņas rokai, noglauda vaigu… Bet kur vaigs, tur arī lūpas.

FOTO: Vija Vāvere

Šis ir romantisks stāsts. Par ļaušanos. Par tiem brīžiem, kad sagriežas prāts...

* * * 

Viņa piezvana man nakts vidū. Smejas un dusmojas. Tādus brīnumus viņa vēl nebija pieredzējusi. Lai arī pieredzējusi ir jau nu patiesi gana daudz.

Divas reizes viņi aizgāja uz kino. Trešajā reizē kino nācās atcelt, jo puisis sasirga. Nežēlīgas muguras sāpes. Pēdējiem spēkiem tik vien spēja, kā izsaukt taksometru un pārvelties pār viņas mājas slieksni. Tikšanās taču tomēr bija sarunāta.

Un nogulda meitene puisi uz dīvāna viesistabā un pienes karstu piparmētru tēju, un skatās viņi kino mājās. Puisis pieskaras viņas rokai, noglauda vaigu… Bet kur vaigs, tur arī lūpas. Veiklām kustībām atāķē krūšturi.

Sagriežas prāts… Cik labi, kad tā sagriežas! Tik labi, ka sāpes pazūd, ka saprāts pazūd, ka ir tikai krūtis, pirksti, āda…

Minūti pēc notikuma puisis saķer galvu, pielec no vājinieka gultas un ātri, ātri sāk stāstīt kaut ko par to, ka, pirms mīlēties, pieradis iepazīt sievieti labāk, ka viņš nav tāds un ka tā ar viņu noticis pirmo reizi… Ka tagad viņam aši jādodas mājup, jo nakšņošanu vienā gultā viņš uzskata par īpašu tuvības pazīmi…

Meitene klusē. Meitene zaudējusi valodu. Atguvusi valodu, spēj vien piezvanīt draudzenei un nervozi smieties: «Nē, nu varētu padomāt, ka es viņu gultā ievilku un ar varu bikses novilku!» Ļaujies nu vēl kādreiz…

Ļauties vienaldzībai

Tai jau mēs ļaujamies visvieglāk. Aizaudzējam kaislības līdz neatpazīstamībai. Līdz nāvei.

Vai vajag iemeslus? Nu, piemēram, galvassāpes. Izklausās mazliet dīvaini, bet patiesībā nozīmē vien standarta situāciju. Kad tu ik dienu sēdi, saliekusies pie datora, neredzi sauli un saspringti risini kaut kādus fucking svarīgus darba jautājumus līdz pat apmēram pulksten septiņiem vakarā, tad ātri uz pārtikas veikalu, tad ātri pie pannas, novanno bērnus, uzzied krēmu…

Tad nav vēl ne pusnakts, kad viegli pietūkušām kājām un savilktu skaustu ievelies gultā. Nekādu laiskas kaķes graciozitāti nejūti. Toties jūti, kā viņš lēnām tuvojas. Noglāsta muguru. Cenšas apskaut. Tu domā: viņš ir labs, viņš ir labākais, maigākais vīrs. Bet vai tad tiešām viņš nejūt, cik es esmu nogurusi?!

Es negribu mīlēties. Tikai ne šodien, lūdzu, ne šodien. It kā tikai pie sevis nodomāji, bet izrādās, ka jau izteici skaļā balsī. Viņš aizvirzās uz savu gultas pusi. Pagriež muguru. Tu dusmojies pati uz sevi. Bet galva patiešām sāp. Un vēdera lejasdaļa, kurai vajadzētu viļņoties, ir stinga.

Tu patiešām no visas sirds tici: rīt mēs apgulsimies agrāk, rīt es jutīšos citādi. Rīt es būšu atsaucīga, kaislīga, man gribēsies mīlēties!

Bet nākamajā vakarā negribas. Un arī aiznākamajā ne. Tu saproti, ka tā nav labi. Katru nakti aizmiegot centies sevi mierināt, ka sestdien, svētdien, Ziemassvētku garajās brīvdienās pieslēgsies kaislei. Ka viss manīsies, kad aizbrauksiet atvaļinājumā, kad bērnu nebūs mājās, ka tad — kaut kad — pienāks tie laiskie rīti, kad vaļojas gultā līdz pusdienām. Taču tas notiek tieši apmēram piecas reizes gadā.

* * *

Kad tu guli uz muguras, viegli ieliektiem ceļiem ļaujoties saulei un uz vēdera lēnām sakrājas sviedru lāsītes. Kaut tai brīdī pāri laistos visplēsīgākais putns — tu būtu viņa laupījums. Viegli iegūstams un kāri notiesājams.

Uz augšu