Tagad zinu, kas ir vientulība. Gandrīz visu laiku esmu viena. Vientuļa es neesmu — ir bērni, mazbērns. Suņi. Visa kā ir daudz.
Vientulība un Platons (Brīvā tribīne)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tikai tas Platons arī nu jau kādu laiku ir aizgājis. Vēl pirms tam padzinu viņu pati. Tad viņš lūdzās, lai laižu atpakaļ. Izpildīju viņa vēlēšanos. Bet tad vienā mirklī sapratu — viņš pats ir aizgājis.
Paskaidroju. Vārds «Platons» citiem droši vien saistās ar konkrētu vīrieša dzimuma pārstāvi. Nu, man jau arī. Tikai aiz tā Platona slēpjas tāda platoniskā mīlestība, kura manī ir bijusi jau kopš agras jaunības. Biju arī precēta, mīlēju savu vīru neaprakstāmi, bet Platons dažkārt pielavījās man klāt un lika skandēt vienīgās no galvas zināmās dzejas rindas: «Es ilgojos tev klusi līdzās apsēsties, bet nedrīkstu...»
Tik skaists, neatkārtojams, brīnišķīgs Platons. Jā, platoniskā mīlestība taču ir tikai pret kādu nekad neaizsniedzamu. Varētu teikt — cēlu, skaistu, nezināmu. Tie ir vārdi, skaisti vārdi.
Tomēr es pati viņu aizdzinu. Tāpēc, ka mēs pilnīgi nejauši ar to vīrieti sākām sarakstīties. Gandrīz tāpat kā jaunībā. Tikai tad bija zināms, ka viņš ir uz laiku prom un atgriezīsies. Tagad? Tagad viņš atzinās, ka viņam pret mani ir uzpeldējušas kādas jūtas un... pazuda.
Man pašai jau arī bija uzpeldējušas jūtas. Tā taču ir lipīga slimība, no kuras neizbēgt. Tajā brīdī padzinu arī Platonu. Ko tad viņš, kas pārstāv ko tālu un neaizsniedzamu, maisīsies te, kur diviem cilvēkiem pašiem jātiek galā. Tikai — vīrietis, kurš atzinās savās jūtās, kā jau teicu, pazuda. Tad arī pēc kāda laika pasaucu Platonu atpakaļ. Negribējās palikt pilnīgi vienai. Un tā platoniskā mīlestība ir tik skaista. Neaprakstāma. Negribējās palikt bez tā skaistuma.
Es tam iesaistītajam vīrietim turpināju rakstīt, viņš — neatbildēt. Esmu tāda dīvaine, ka man par visu ar otru cilvēku jāizrunājas. Tad arī kopā pieņemam lēmumu, kā turpmāk rīkoties. Protams, lai zaudētājs nebūtu neviens. To taču visu var izdomāt, ja vien grib. Tikai manā gadījumā lēmumu, kā darīt, bija pieņēmis viens cilvēks, par otru nedomādams. Platons to visu redzēja. Viņš bija kopā ar mani. Visu laiku. Laikam jau tāpēc, ka aklums Platonu nebija piemeklējis, viņš mani pameta.
Cita Platona man nebūs. Ja neesmu izdarījusi to agrāk, arī tagad iztikšu tikai ar prieku, ar jūsmu par viņiem.
Vīrs mani nepameta. Bet Platons pameta, atrada kādu labāku, ar ko kopā izbaudīt platonisko mīlestību.
Gan jau Platons, mani pamezdams, nemaz neapjauta, ka dod man iespēju uzzināt, kas ir vientulība. Tagad esmu lepna — es zinu, kas ir vientulība, to izbaudu. Citi to nezina. Domā, ka zina, bet viņi neizbauda vientulību, nebūdami vientuļi.
* * *
Atgādinām, ka mūsu «Brīvajā tribīnē» varat iesūtīt savus rakstus par attiecībām, te varat izkliegt savu sāpi un dalīties savos priekos. Bet mēs pārējie lasīsim jūsu dvēseles kliedzienus un dosim padomus, ja būs, ko teikt. Vai arī kopā paklusēsim, ja tur vairs neviens padomos neko nespēs līdzēt. Šodien — Guntas vēstule.