Notikumi, par kuriem būs runa, risinājušies Francijā 16. gadsimtā — ar vienu no pēdējiem Valuā dinastijas Francijas karaļiem. Tiesa gan, toreiz viņš vēl bija mazs princis.
Laulības karaļnamā jeb Stāsts par Anrī II, Diānu de Puatjē un Katrīnu Mediči
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Zēnam nebija vēl divpadsmit gadu, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja skaisto Diānu de Puatjē.
* * *
Tajos laikos divpadsmit gadu vecus zēnus jau uzskatīja par gandrīz pieaugušiem vīriešiem.
Kas notika tālāk? Princis izauga liels. Un, kā visām karaļa ģimenes atvasēm, arī viņam agri nācās apprecēties un ne jau aiz mīlestības, bet pakļaujoties karaļa–tēva un Romas pāvesta aprēķinam; pāvests izprecināja Anrī savu mazo māsīcu Katrīnu Mediči. Runāja, ka viņa esot viltīga kā lapsa, veikla un gudra.
Savienība starp Valuā dinastiju un Florences baņķieru dzimtu tika noslēgta politiskos nolūkos, bet politika, kā zināms, pasaules varenajiem ir svarīgāka par mīlestību.
Interesanti, ka pirms šo Francijas interesēm tik svarīgo laulību noslēgšanas karalis Fransuā I nolēma apspriesties ar galveno senešalu un viņa sievu Diānu de Puatjē, kas vienmēr, cik viņam bija zināms, deva gudrus padomus. (To viņš zināja ne tikai pēc nostāstiem. Diāna bija viena no karaļa Fransuā mīļākajām.) Bet, lai cik gudra būtu bijusi Diāna, viņai pat prātā nevarēja ienākt, ka reiz tā kļūs Katrīnas Mediči bīstama sāncense.
Ar laipnu smaidu viņa atbildēja karalim, ka mazajai florencietei piemītot visas nepieciešamās īpašības, lai tā kļūtu par Francijas princesi. Karalis nekavējoties lika sagatavot laulību priekšlikumu un laulību līguma projektu, ko kardināls de Gramons steigšus aizveda Romas pāvestam.
1533. gada oktobrī jaunā Katrīna Mediči ieradās Francijā. Marseļā Katrīnu sagaidīja princis, viņai nolemtais nākamais vīrs. Princis viņai šķita īsts skaistulis, kaut arī nedaudz melnīgsnējs. Bet Anrī ar skumjām lūkojās izstīdzējušā meitenē ar raupjiem sejas pantiem un izvelbtām acīm. Vai tāda varēja sacensties ar skaisto Diānu? Anrī neviļus saviebās.
Bez šaubām, jaunajam princim šķita, ka nekādi politiski apsvērumi nav tā vērti, lai precētu tik neglītu jaunavu, kad viņš ir iemīlējies pasaules apburošākajā sievietē, kuras vīrs nesen (īstajā brīdī!) aizgājis viņsaulē. Viņu apprecina tobrīd, kad de Puatjē kundze kļuvusi brīva!
Garās laulību ceremonijas laikā princis Anrī secināja, ka pēc sejas Katrīna ir līdzīga Romas pāvestam. Šis atklājums vēl vairāk samaitāja viņa noskaņojumu... Pēc tam bija krāšņas vakariņas, vēlāk — balle, kurā līksmoja franču un florenciešu sinjoras. Kad jautrība sita visaugstāko vilni, jaunlaulātos aizveda uz brokātā iztapsētu istabu, kur bija sagatavota viņu laulības gulta; gulta bija patiešām karaliska — tā tika novērtēta sešsimttūkstoš ekiju vērtībā.
Mazā Katrīna, iemīlējusies savā laulenī, ar nepacietību gaidīja šo brīdi, taču Anrī vēlējās tikai vienu — gulēt! Kopš pirmajiem iepazīšanās mirkļiem Katrīna Mediči izraisīja princī vienīgi žāvas. Kļuvusi sieva, viņa uzmācīgi skraidīja vīram pakaļ pa visu pili, bet viņš slēpās, lasīja bruņinieku romānus un turpināja sapņot par savu daiļo mīļoto.
Kad pēc dažiem mēnešiem mazās karalienes brālēns (Romas pāvests Kliments VII) nomira, ne karalis Fransuā, ne Anrī vairs nepievērsa Katrīnai gluži nekādu uzmanību. Galminieki par Anrī un Katrīnu mēļoja: «Viņš novērsies no viņas kā no tārpa, kas piedzimis Itālijas kapā.»
(Fragments no stāsta.)