Spēju pārsteigt ar neordināru domu viņš mantojis no sava tēva — pētnieka, dzejnieka, domātāja, poliglota, filoloģijas zinātņu doktora Valda Bisenieka. Viņu dvēselisko līdzību pastiprina arī tas, ka abi tā pa īstam atraisījušies tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Viņus vieno arī aktīvā darbošanās Rīgas Rotari klubā un sportiskas formas uzturēšana.
Labi audzināts
Bērnību Armands vadīja ar metāla konstruktoru, veidojot ļoti sarežģītus modeļus. Vecmāmiņas teiktais — «būsi inženieris!» nepiepildījās, jo 11. klasē viņš nolēma studēt arhitektūru. Apzinoties, ka viens no galvenajiem iestājpārbaudījumiem būs zīmēšanā, viņš nepaļāvās uz skolotājas reiz rosināto piedalīšanos zīmēšanas olimpiādēs.
— Skolotāja lūdza man kaut ko uzzīmēt olimpiādei. Būdams jauks un pieklājīgs, neatteicos. Man bija svarīgi, ko īsti gribu pateikt, nevis uzzīmēt kaut ko. Izdomāju attēlot cilvēku, bet ģimenē biju vienīgais bērns, tāpēc pietrūka modeļa. Pār plecu skatīdamies spogulī, zīmēju sevi — cilvēku no muguras. Lai iemācītos zīmēt pa īstam, pusgadu pirms skolas beigšanas sāku apmeklēt mākslinieka Vitālija Karkunova vadītos kursus Mazajā ģildē. Viņš lūdza uzzīmēt ģeometrisku ķermeņa uzstādījumu. Apskatījis rezultātu, Karkunovs noteica: «Jēgas par zīmēšanu nav, bet acumērs labs!» Vēlāk viņš atzina, ka jebkurš cilvēks, kuram nav redzes vai garīgo traucējumu, var iemācīties zīmēt. To pierādīja arī veiksmīgi nokārtotie iestājeksāmeni RPI.
Atceroties skolas gadus, nevar noklusēt vēl citu Armanda mērķi. Pusaudža gados viņš gribēja kļūt sportisks un spēcīgs. Lai tiktu modernās pieccīņas grupā, kur jau trenējās draugi Juris Podnieks un Indulis Kārkliņš, vajadzēja labi peldēt. Armands to neprata, tāpēc sāka mācīties... ar grāmatiņu rokā, vingrinot kustības pie spoguļa! Pārbaudē baseinā viņš pirmoreiz peldēja sausi apgūto kraulu un tika pieņemts. Armands joprojām ir pateicīgs trenerim Aināram Lejam, kurš viņu neatraidīja. Savā vecuma grupā — 14 gados, startējot peldēšanā, skriešanā un šaušanā, viņš kļuva Latvijas čempions. Sportista gaitas apturēja iestāšanās arhitektos, taču studijas vainagoja pieccīņas sporta kompleksa projekts! Teicami novērtētais diplomdarbs bija treniņu pieredzē izauklēta vīzija par daudzu pieccīņnieku sapni.
Meistara darbnīca
Turpmākos desmit gadus Armanda darbavieta bija «Pilsētprojekts», un lielākā veiksme — strādāt 5. darbnīcā, kuru vadīja Modris Ģelzis. Kopā ar kursabiedriem Andri Kronbergu un Zaigu Gaili viņi turpināja mācīties no sava skolotāja. Meistars bija izkopis tīru stilu un funkcijai atbilstošu formu savienojumā ar estētiku.
— Viņš spēj atbildēt uz ikvienu ar arhitektūru saistītu jautājumu un veido izcilus projektus.
Armands šķirsta Ģelzim veltīto kursabiedra Jāņa Lejnieka monogrāfiju un priecājas ne vien par Meistara rekonstruētajām koncertzālēm, bet arī par pārsteidzoši skaistajām vasarnīcām.
Jaunā arhitekta pirmais darbs bija izredzēts — dzīvojamais rajons Ventspilī pie upes. Diemžēl tehniskā padome nolēma, ka sliktajam gruntsgabalam paredzētie 40 m pāļi nav racionāls risinājums, tāpēc projektu atlika uz vēlāku laiku, līdz tas ieauga putekļos... Lai gan nākamajiem projektiem ar jaunā arhitekta piedalīšanos — sabiedriskajam centram Mežciems 2, Stradiņa slimnīcas Kardioloģijas korpusam, dažām dzīvojamām mājām — jau bija veiksmīgs liktenis, 33 gadu vecumā Armands attapās, ka iestājusies stagnācija, un, tā turpinot, vēlāk nebūs, ar ko lepoties.
Lūzums
Rezignētās pārdomas par to, ka nekas prātīgs nav paveikts un ka Jēzus vecumu sasniegušā arhitekta portfolio ir diezgan plāns, pārtrauca zinātniskās un ražošanas apvienības «Gauja» aicinājums nākt par galveno arhitektu. Uzņēmums bija specializējies mēbeļu un interjeru projektēšanā, un tā produkcija bija iecienīta visā padomijā. Jaunais darbalauks vilināja Armandu izmēģināt spēkus. Sagadījās tā, ka pirmais pēc viņa skicēm tapušais 119. sērijas divistabu dzīvokļa halles un virtuves iekārtojums gadskārtējā Vissavienības Tautsaimniecības sasniegumu izstādē Maskavā guva ievērību: saliekamais galds un krēslu komplekts saņēma Zelta medaļu, bet priekšnama iekārta — bronzu. Negaidītie lauri spārnoja, taču nākamā piecgade «Gaujā» ritēja unisonā ar vispārējo stagnāciju. Citu perspektīvu iezīmēja Atmoda un iesaistīšanās Tautas frontē. Pacēluma vilnī atjaunojās bijušās un veidojās jaunas sabiedriskās organizācijas. Jaundibinātās Dizaina savienības valdes loceklim Armandam uzticēja arī Dizaina fonda priekšsēdētāja posteni. Fondam nepieciešamie līdzekļi bija jānopelna, tostarp arī sava alga, tāpēc jaunapgūstamo menedžmenta praksi nācās savienot arī ar pašnodarbinātas personas statusu. Kādu brīdi Armands pabija Vācijā pieredzes apmaiņā — privātā mēbeļu projektēšanas birojā, kur dažus mēnešus strādāja pie reāliem projektiem, taču iekšējā balss mudināja atgriezties mājās. Pašnodarbinātais arhitekts, interjera un mēbeļu dizainers 1994. gadā nodibināja savu individuālo uzņēmumu, veicot ekskluzīvu veikalu interjeru pasūtījumus sadarbībā ar vācu interjera birojiem. Drīz sekoja vēl viens izaicinājums.
— Man piezvanīja Latvijas Bankas padomes loceklis Bruno Rubess, sak, bankai vajag jaunu naudas glabātavu. Jau bija izveidota komiteja, kuru vadīja Rubesa kungs. Darba intervijā piedalījās arī arhitektūras autoritāte Gunārs Birkerts. Vienojāmies, ka piedāvāto amatu varēšu apvienot ar privātpraksi, ko man bija svarīgi nepamest. Prātā palicis Rubesa teiktais — «Cilvēks, kas nespēj aizstāvēt savas intereses, nespēs aizstāvēt arī bankas intereses»...
,
Privātprakse
Pirmais uzdevums jaunajā amatā bija izveidot to arhitektu biroju sarakstu, kuri varētu pretendēt uz projekta izstrādi, un organizēt procesa sagatavošanu. Pēc diviem gadiem izveidoja atsevišķu būvpārvaldi, taču no tās vadības Armands atteicās, lai nebūtu jāpamet radošais darbs privātpraksē.
Starp nelieliem mēbeļu un interjera projektiem Armanda Bisenieka arhitektu birojs ir vinnējis vairāku nozīmīgu objektu konkursos. Tās ir, piemēram, Iekšlietu ministrijas ēkas uz austrumu robežas, Robežsargu koledža ar sporta kompleksu Rēzeknē, interjeri Latvijas vēstniecībām Vašingtonā un Berlīnē, viesnīca «Rolands» pie Rīgas domes, kas pārtapusi par «Royal Square Hotel», kā arī iecienītā atpūtas vieta «Spalvas pa gaisu!» Vecrīgā. No projektētajām privātmājām Armands izceļ «Vidzemes riju» Mārupē un vērienīgo lauku īpašumu Raunas pagastā «Akmeņkalni». Strādājot patstāvīgi, arhitekta portfolio pildījies krietni straujāk nekā pirmajos piecpadsmit gados.
Atsevišķs projekts ir biroja izveide Armanda krustmātes viņam novēlētajā ēkā Biķernieku ielā 5. Gandrīz nemainot pirms kara celtās trīsstāvu mājas ielas fasādi, jaunā trīsslīpu jumta konstrukcija ļāvusi arhitektam uzcelt vēl vienu stāvu. Austrumu spārnā vēl top viņa ģimenei paredzētais studio tipa dzīvoklis, taču paša darba telpas, tāpat kā stāvu zemāk izveidotais birojs, jau vairākus gadus ir labiekārtota vide radošajā darbā iesaistītajiem kolēģiem.
— Arvien vairāk iemīlu šo profesiju, kurā jāizmanto gan jaunās tehnoloģijas, gan mūžīgās gudrības. Māju labai dzīvošanai un darbam nevar uzcelt bez atbilstības āderu tīklam un citu ģeodēzisko ietekmju noskaidrošanas. Logi jāliek tur, kur āderes, bet krustpunktos jāplāno darba vietas, kamīni un skursteņi. Ādere rosina domāt, neļauj gulēt. Projektu pakārtojot āderu tīklam, sanāk negaidīti risinājumi, piemēram, taisnstūra lauzums Mārupes «Vidzemes rijā»...
Armands ilgstoši sadarbojas ar ģeogrāfijas zinātņu doktori, āderu speciālisti Liju Bērziņu un konstatējis, ka biezais āderu zarojums Mārupē rada grūtības ģimenes mājā atrast vietu gultai. Iespējams, tāpēc tur agrāk nav būvēts...
Minhauzena garā
Jau vairākus gadus Armands auklējas ar vēl nerealizēto Minhauzena krogu Duntes muižā. Kad šī īpašuma saimnieki Ivars Strautiņš un Atis Sausnītis aicināja veidot jaunu ēku nodegušās vietā, viņš iejutās fantasta ādā un vairāklīmeņu celtni uzprojektēja ar zemē ieurbušos divslīpu jumta spici un horizontālu noslēdzošo plakni — viss ar kājām gaisā! Iekārtie kroga galdi jebkurā brīdī paraujami augšā, te arī nocirsti koki, kas aug ar saknēm griestos. Ekscentriskais projekts atklāja plašāku un daudzveidīgāku telpu izmantojumu nekā konvencionāls risinājums. Kamēr pasūtītāji vēl domā, kā efektīvi atpelnīt oriģinālo projektu, arhitekts rosās ap... jurtu Mežaparkā, kas palēnām top bijušās saimniecības ēkas vietā. Laika gaitā un savstarpējā ideju apmaiņā ar īpašniekiem taisnstūris transformējies par kvadrātu, līdz secināts, ka tieši apļa formas būve spēs visefektīvāk iemiesot saimnieku vēlmes. Aplī slēpjas daudz racionālu risinājumu, kas ļauj nošaut vairākus zaķus. Mazajam biznesam paredzēto jurtu apsildīs infrasarkano staru lampas — efektīvs taupības veids. Rādot neparasto projektu, Armands atceras Birkerta pausto, par kura patiesumu pats pārliecinājies — pasūtītājs ir jāpieradina pie projekta, lai attīstītu viņa domāšanu, kas pamatota arhitekta pieredzē un kopīgos meklējumos...
Viens no ideju projektiem ir «Solārā ola», kuru rosinājis kāds draugs, kurš jūras krastā vēlējies redzēt gan baznīcu, gan bāku vienlaikus. Šo funkciju apvienojumu Armands iemiesoja elipses formā, kuras apakšējā daļa iegremdēta smiltīs. Tikmēr entuziasti olai piemeklējuši gan citu vietu, gan lietojumu — un nekur citur kā Ventspilī un tai pašā vietā, kurai Armands bija uzprojektējis plauktā palikušo dzīvojamo namu rajonu! Pagaidām no olas, kuras apsildei paredzētas jaunākās paaudzes saules baterijas, vēl nav izšķīlusies vissakarīgākā lietojuma ideja, bet tā jau virmo un konkretizējas...
Virpinot Lieldienām aktuālo olu tematu, Armands teic, ka tās krāso ar zelta, sudraba, melnas un dzeltenas krāsas flomāsteriem — velkot no gala koncentriskus apļus. Tas neprasa daudz laika, un nekad nav divu vienādu eksemplāru.
— Sanāk spirāle — attīstības simbols, ko iemieso arī ola.
Armands Bisenieks
SIA «Armands Bisenieks, arhitekti» galvenais arhitekts, RTU docents
- Dzimis 1951. gadā
- Izglītība — Rīgas 50. vidusskola, Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultāte (RPI)
- Precējies, trīs dēlu (34 g., 30 g. un 13 g.) tēvs
***
Detalizēts un kvalitatīvi izstrādāts projekts ir liels celtniecības izmaksu ietaupījums. Katrs projektēšanai noskausts lats nes vismaz desmitkārtīgu zaudējumu celtniecības izmaksās.
*
Arhitektūra ir vissarežģītākā, visdaudzpusīgākā, neprognozējamākā, kompleksākā profesija. Lai gan pētījumi liecina, ka stresa ziņā tā ir otrā aiz pilota izmēģinātāja, arhitektu mūža ilgums ir viens no visgarākajiem. Iemesls droši vien ir tas, ka mūsu stresam piemīt pozitīvais lādiņš.
*