Kā grēkoja augstdzimušie (Fragments)

Notikumi, par kuriem būs runa, risinājušies Francijā 16. gadsimtā — ar vienu no pēdējiem Valuā dinastijas Francijas karaļiem Anrī II.

* * * 

Diānas de Puatjē nevīstošais skaistums nedeva miera nevienam Francijas karaļnamā, — viņa izskatījās neiedomājami spirgta, un tas bija brīnumaini un pat izaicinoši. Klīda baumas, ka viņa lietojot pieburamās zāles.

16. gadsimta hronisti apgalvo, ka Diāna ik dienas cēlusies sešos no rīta, gājusi aukstā vannā, sēdusies zirgā un devusies izjādē līdz astoņiem. Tad atgriezusies mājās un gājusi no jauna gulēt. Kad pamodusies, paēdusi vieglas brokastis un līdz pusdienlaikam gultā lasījusi.

Neesot lietojusi ne pūderi, ne krēmus, pat ne smiņķi, — tas būtu tikai bojājis viņas lielisko maigo ādu.

Viss galms uzskatīja viņu par apburoši skaistu, tikai ne karaļa Fransuā I favorīte Anna de Pislē, kura tolaik jau bija kļuvusi par hercogieni d’Etampu. Dāmas atdarināja Diānas gaitu, žestus, matu sakārtojumu, — galms uzskatīja viņu par skaistuma etalonu.

Viņas veidols raksturots šādi:
āda, zobi, plaukstas — baltas,
acis, uzacis, skropstas — melnas,
lūpas, vaigi, nagi — sārti,
augums, cirtas, delnas — smalkas un garas,
zobi, ausis, pēdas — mazas,
mute, viduklis, potītes — smalkas,
rokas, gurni, kāju ikri — vingri,
mazas krūtis, mazs deguns, maza galva.

Viņu mīlēja. Vai tas nav sievietes skaistuma īstais noslēpums?
Reiz, kad Diāna bija savārgusi, viņa saņēma no dofina kaislīgu vēstuli: «Kundze, es Jūs lūdzu darīt man zināmu savu veselības stāvokli, lai es saprastu, kā izturēties. Ja turpināsiet slimot, es mīļuprāt nākšu Jūs kopt, tālab ka nespēju ilgi dzīvot, neredzot Jūs... Es nespēju justies laimīgs, būdams šķirts no tās, no kuras atkarīga visa mana dzīve...

Es lūdzu Jūs neaizmirst to, kurš pazīst tikai vienu Dievu un tikai vienu draudzeni un kurš apliecina, ka Jūs nenožēlotu, ja nosauktu viņu par savu kalpu, — šo titulu viņš paturētu uz visiem laikiem. Anrī.»

Diāna juta, ka tā turpināties vairs nevar... Mēs nezinām, ko viņa domāja un kādi apsvērumi bija «par» un «pret», taču jūtas, kā zināms, ir stiprākas par prātu. Un jūtas uzvarēja.

Kādudien lielmestrs de Monmoransī ielūdza Anrī un Diānu savā pilī. Pēc pastaigas viņi nošķīrās un iegāja iekšā...

Vakarā, ieraudzījusi dofinu, Katrīna Mediči iesaucās: «Cik jums lieliska sejas krāsa! Jums biežāk būtu jābrauc uz lielmestra pili. Tur laikam ir brīnišķīgs gaiss!»

Vai Katrīna izsmēja laulāto draugu, vai arī neko nezināja? Šā vai tā, bet Diānas un Anrī attiecības drīz vien nebija vairs noslēpums. Viņi tās arī neslēpa.
Panācis ilgoto, dofins nezaudēja interesi par iemīļoto (lai gan tā mēdz notikt). Viņš bija sajūsmā par de Puatjē kundzi — un visu, ko vien varēja, izrotāja ar monogrammām, kurās bija savijušies viņu abu vārdu lielie burti.

Diāna uzvedās kā iemīlējies skuķis. Atgriezusies no tikšanās de Monmoransī kunga pilī, viņa, sajūsmināta par savu jauno mīļāko, sēdās rakstīt dzeju. Vēsture mums saglabājusi šīs rindas.

Šai rītā brīnišķā man acu priekšā pēkšņi
Bij’ Amors nostājies un dāvināja ziedus.
— Jūs vēlos izpušķot un jūsu daiļo seju
Ar ziediem visuskaistākiem, — viņš teica.
Viņš vijolītes kaisīja ap mani,
Sniegpulkstenītēs manu sirdi kļāva.
(Cik brīnišķas bij’ puķes, ko viņš svieda,
Cik jauns un skaists, un mīļš viņš pats — ak, dievi!)
— Jel neesiet tik cieta, — Amors teica
Un Paradīzē lauztu lauru zaru
Ar roku nedrošu man sniedza.
— Es labāk gudra būšu, nevis karaliene, —
Tik vien es, satraukumā drebot, bildu.
Bij’ iekarota Diāna tai rītā...

Jaunais Anrī ar prieku metās gudrās un pieredzējušās sievietes apkampienos. Un viņa ar tikpat lielu sajūsmu pieņēma viņa mīlestību un atbildēja uz to...

 Hercogienei d’Etampai vienai no pirmajām nāca ausīs ziņa par Diānas de Puatjē un prinča Anrī II sakaru. Tas, ka sāncense augas naktis pavada kopā ar dofinu, hercogienē viesa nemieru. Diāna, ienīsta kopš slavenā skaistuma konkursa, ieņēma aizvien augstākas un stiprākas pozīcijas. Skaudības un baiļu mākta, Anna ķērās pie tajos laikos iedarbīga ieroča — pie satīras. Viņa atsauca pie sevis dzejnieku Žanu Vultē, un dzejnieks aši uzšņāpa dažus pantiņus par Diānas smiņķēto seju, biezo pūdera kārtu, liekajiem matiem un zobiem.

Diānas atbilde bija ne bez pamata palaistās valodas par favorītes neuzticību karalim!

Tad hercogiene atklāti uzbruka Diānai un citu klātbūtnē nosauca par bezzobainu un krunkainu veceni. Īpašs uzsvars tika likts uz «... pati esmu dzimusi tajā gadā, kad Diāna precējās». Taču tie bija meli, jo hercogiene d’Etampa bija tikai 10 gadus jaunāka par Diānu de Puatjē.

Atraitnei bija ko turēt: no vienas puses, viņai aktīvi uzbruka hercogiene d’Etampa, no otras — jaunā dofina Katrīna Mediči, kas arī loloja atriebīgas domas. Diāna zināja, ka florenciete ir neparasti viltīga un tikai uz brīdi pieklususi, lai uzkrātu spēkus un izdarītu sitienu.

Pirmajos laulības gados Katrīnai Mediči nebija bērnu, un reiz dofins bija teicis: «Tā kā mana sieva Katrīna nevar turpināt dinastiju, viņu nāksies nosūtīt uz klosteri.» Vai tādā veidā viņš tiešām gribēja tikt vaļā no nemīlētās sievas? Varbūt tikai gribēja norādīt dofinai viņas īsto vietu? Lai nu kā, bet Anrī draudi palika tikai draudi. Katrīna dzēra it visas zāles, ko vien zināja ieteikt dižākie Francijas vārdotāji un pūšļotāji, vēlāk nebaidījās arī no ķirurģiskas operācijas — un tikai tāpēc, lai kļūtu māte!

Zāles palīdzēja, un Katrīna sāka dzemdēt bērnus — citu pēc cita...

Un tikai tāpēc, ka senešala atraitne bija augstsirdīga sieviete. Lai cik savādi, bet arī viņa domāja par Valuā dinastijas turpināšanu. Dažreiz vakaros, kad dofins gatavojās palikt pa nakti Diānas istabā, viņa nopietni teica: «Anrī, esiet tik laipns, ejiet gulēt pie savas sievas!» Anrī, protams, pretojās smagajam pienākumam. Bet Diāna bija nelokāma: «Tā vajag, Anrī!»

Skandāli ar dofinu Katrīnu viņai nebija vajadzīgi. Un Diāna gādāja, lai viņas mīļotajam būtu likumīgi pēcnācēji.

Uz augšu