Sirdsapziņa tabakas dūmos

Sirdsapziņa apjukusi kā meža bite...

FOTO: EPA

Ir kārtējais Latvijas laikapstākļiem atbilstošs vakars, debesis ir ietītas nebeidzamā pelēkā mākonī, līst lietus un rada iespaidu, ka līs bez apstājas vēl gadus trīs.

Lielas lietus lāses sitas pret mašīnas vējstiklu, un logu tīrītāja slotiņa kā liela slinka čūska šķērso logu turp un atpakaļ pilnīgā klusumā. Līdz mājām vēl minūtes trīsdesmit, un tas ir laiks padomāt, pabūt ar sevi, apsvērt visu, kas ir svarīgs Tev un cilvēkiem apkārt.

Lai arī Tu biji solījies to vairs nekad nedarīt, solījies galvenokārt pats sev, Tu atkal esi baudījis svešas miesas un dvēseles tuvības burvīgumu. Atkal esi smēlies to dzīvības sulu, kas nāk no malas, nāk kā dāvana, kas pati sevi izsaiņo un sniedz Tev baudu. To baudu, kas ir dzīvības rituma pamatā, kas ir primārs un nevaldāms spēks un virza mūs sasniegt vairāk dzīvē, sasniegt un spēt baudīt.

Taču tagad baudas viļņi palikuši Tevī tikai kā maiga dūmaka, kā ķiršu tabakas dūmi, kas gulstas uz Tavas sirds un izzudīs tikpat neizbēgami kā uzradās. Tu brauc mājās, kur Tevi gaida Tava otrā pusīte, gaida tā, kura Tev ir sniegusi tik daudz dzīvē, savulaik devusi Tev spēkus un motivāciju cīnīties un attīstīt sevi.

Tieši viņas dēļ Tu tagad esi tas, kas Tu esi, viņa ir radījusi Tevi tieši tādu, pēc savām iegribām un vēlmēm. Taču viņa to nemaz nenojauš, viņa domā, ka Tu esi palicis tikpat nevaldāms, kāds biji gados, kad satikāties, tikpat stūrgalvīgs un ietiepīgs, ar saviem mērķiem, kas jāsasniedz jebkuriem veidiem un līdzekļiem.

Viņa nemaz nenojauš, ka Tu esi mainījies. Savā ziņā stabilizējies, jo nu Tev ir pastāvīgs darbs, labi ienākumi un Tu vairs neuzvedies tik bezatbildīgi, kā to mēdzi darīt jaunības gados, tad, kad zāle bija zaļāka un saule spožāka, kad jūra bija pārbrienama un kalni nesniedzās pat līdz pleciem.

Savā ziņā Tu esi viņai pateicīgs par to, ka viņa Tevi nostādīja uz dzīves ceļa un virzīja pretī panākumiem, taču, no otras puses, Tu nolādi katru dienu, ko esi kopā ar viņu. Nolādi par to, ka viņa atņēma Tev to, kas tolaik bija svarīgs, — brīvību. Viņa savaldīja to mežonīgo mustangu, kas mita Tevī, un padarīja par pieradinātu darba zirgu, ieveda stallī un sagatavoja ecēšas, ko vilkt mūža garumā.

Kāpēc Tu pirmo reizi baudīji citas dzīvības sulas? To Tu vairs neatceries, neatceries tos motīvus un dzinuļus, kas lika spert šo soli, bet varbūt tā bija vienkārša padevība? Varbūt Tu atvēries apstākļiem, tāpat kā zieds katru saulainu rītu atveras taureņa apskāvieniem, atvēries dabas aicinājumam, atvēries tam, kam esi sākotnēji radīts. Lai arī Tev nav gājusi garām sabiedrības audzināšana un Tu saproti, ka tas, ko Tu dari, nav sabiedrībā atbalstāms un ir pat nosodāms, Tu tomēr nejūti vainas apziņu.

Tava sirdsapziņa ir iegrimusi tajos ķiršu tabakas dūmos un apdullusi kā maza meža bite magoņu laukā. Tajos brīžos, kad Tu ļaujies valdzinājumam, Tava loģika, kas darba apstākļos strādā kā labi noregulēts Šveices pulkstenis, pilnīgi atslēdzas. Tu vairs neesi skaitļu, teorēmu un dzīves atziņu kopums, bet gan jūtīga un neaizsargāta būtne, kas apmaldījusies dzīves labirintos. Tu iekāro un tiec iekārots. Vai arī tiec iekārots un vienkārši ļaujies? Starpības nav nekādas, jo darbības atbildība ir pielīdzināma bezdarbības atbildībai.

To Tu saproti ar savu no jauna pieslēgušos loģiku, taču Tava sirdsapziņa joprojām klusē. Klusē, it kā tās nekad nebūtu bijis, taču tā ir, un Tu to apzinies. Tavā dzīvē ir vērtības, kuras Tu nekad nespētu nodot. Tu nekad nespētu nodot savu ģimeni, lai kāda tā arī būtu, Tu nekad neatstātu novārtā savu bērnu, lai cik grūti arī būtu. Tu nekad nenodotu savus ideālus un principus. Nekad.

Taču kāpēc Tu nejūties vainīgs par to, ko darīji pirms kādas stundas? Varbūt tāpēc, ka neesi gatavs uzņemt šo sievieti savā ģimenē, padarīt to par daļu no tās. Varbūt tāpēc, ka sieviete ģimenē nozīmē, ka tieši viņa ir tā, kas Tevi savaldīja, taču Tu to nemaz nevēlējies. Tu joprojām gribi basām kājām skraidīt pa slapju zāli un bezatbildīgi skriet, lēkāt un ļauties dzīves valdzinājumiem.

Tās visas ir varbūtības, un varbūtība ir arī tā, ka Tu kādreiz sajutīsi sāpes pakrūtē, sāpes, ko Tu radi citiem. Taču tagad Tavas domas ir aizņemtas ar ko citu. Tu sasmaržojies ar savām smaržām, apskaties, vai nav svešu matu uz Tavas žaketes, un novērs visas citas pazīmes, kas varētu liecināt, ka neesi bijis viens un neesi strādājis papilddarbu. Viņai nav jāzina Tavas pagrimušās domas, Tavas vēlmes, kas nav saistītas ar viņu.

Mašīnas durvis ir kā laika transformators, kuras aizverot Tu aizver visu to, kas ir bijis dienas garumā, un ej mājās. Mājās Tu sajūti cita vīrieša smaržu un neseno klātbūtni, sajūti pēc gaisa, pēc viņas kustībām un gaitas. Taču arī tas Tevī nerada sāpes, nekas neduras Tavā sirdī, nekas netraucē viegli elpot, jo nu Tu atkal esi loģisks cilvēks un saproti, ka ne tikai Tu esi pelnījis tiesības uz laimi...

Uz augšu