Mīļākās aizvietotāja karaļa galmā?

Kādus kaisles uzliesmojumus tik nav redzējis šis dārzs!

FOTO: Baiba Aprāne/Apollo

Notikumi, par kuriem būs runa, risinājušies Francijā 16. gadsimtā — ar vienu no pēdējiem Valuā dinastijas Francijas karaļiem Anrī II.

* * *

Daudzkārt bija mēģinājumi izšķirt viņus. Kādu dienu Katrīna Mediči kopā ar virsstaļļmeistaru apņēmās izmisuma pilnu soli: ja karali neizdodas atvest atpakaļ pie likumīgās sievas, varbūt izdodas aizstāt karaļa mīļāko Diānu ar kādu citu? Lai viņas vietā, Katrīna domāja, ir vismaz kāda cita, mazāk ietekmīga sieviete! Un karaliene ķērās pie darba.

Francijas galmā 1548. gadā uzturējās skotu karaliene, astoņus gadus vecā Marija Stjuarte, kas bija saderināta ar Katrīnas un Anrī dēlu dofinu Fransuā. Kopā ar Mariju bija viņas audzinātāja, jaunā un skaistā lēdija Fleminga. Lēdijai bija brīnišķīgs augums, zeltaini mati un zaļas acis. Ielikt lēdiju Flemingu karaļa gultā Diānas vietā — tāda bija florencietes iecere.

Ar lielu izmaņu Katrīna saveda kopā savu vīru un skotu skaistuli. Tās dienas vakarā, kad viņi bija iepazinušies, karalim jau piederēja visi jaunās lēdijas jaukumi. Viņam iepatikās daiļās jaunavas glāsti, turklāt pati daiļava bija divdesmit gadu jaunāka par Diānu. Viņš solīja, ka nāks katru vakaru.

Karaliene ar savu sabiedroto palīdzēja mīlniekiem tikties regulāri. Diāna īstajā brīdī bija nokritusi no zirga un bija spiesta kādu laiku palikt savos apartamentos. Pēc dažām dienām viņai tomēr nāca ausīs karalienes stiķi un karaļa nodevība. Dusmās nobālusi, viņa aizdrāzās uz karaļa pili. Vai tiešām Anrī vairs nemīl mani, viņa domāja. De Puatjē kundze aizlavījās līdz guvernantes telpām un aizslēpās aiz portjeras. Ap diviem naktī no lēdijas Flemingas istabām iznāca karalis kambarkunga pavadībā.

Satrauktā Diāna izskrēja no slēptuves. Karalis un kambarkungs bija galīgi apjukuši. Diāna metās pie Anrī: «Es vienmēr esmu mīlējusi jūs un bijusi godīga!»

No karaļa viņa prasīja to pašu — godīgumu. Ja viņš patiešām nemīl vairs, — lai viņa to uzzina pirmā.

Bet Anrī nemaz negribējās zaudēt Diānu. Dusmās viņa bija vēl skaistāka nekā parasti... Varbūt tajā brīdī viņš saprata, ka apmierinājums, ko sniedz lēdijas Flemingas apmeklējumi, nav nekas, salīdzinot ar īstu mīlestību. Karalis izjuta rūgtu nožēlu, tāpēc nomurmināja kā nedarbus pastrādājis puišelis: «Bet... kundze, es tikai ienācu papļāpāt!»

Diāna, kā liecina tie paši hronisti, dusmās vai smakdama, sarunāja viņam daudz nejaucību. Viņa pārmeta karalim arī to, ka jauniņo Mariju Stjuarti, kas nolemta par sievu troņmantniekam, kā izrādās, audzina palaistuve. Kā citādi lai nosauc lēdiju Flemingu, kas naktīs pieņem savā istabā vīriešus?

Karalis jutās satriekts. Beigās Diāna pavēstīja, ka nevēlas viņu vairs redzēt. Un viņa patiešām aizgāja no pils.

Iestājās satraucošs klusums. Katrīna ar šausmām gaidīja, kas notiks ar viņas vīru. Viņš nekur nerada sev mieru, baidīdamies zaudēt Diānu uz visiem laikiem, — tas viņam nozīmēja zaudēt visu šajā pasaulē. Anrī nožēloja savas grēcīgās vājības. Piedevām izrādījās, ka aprobežotā lēdija Fleminga ir pārlieku pļāpīga: viņa bija izbazūnējusi pa visu pili par savu romāniņu ar karali. Drīz vien nāca gaismā, ka viņa ir stāvoklī!

Kambarkungs un karaliene saprata, ka viņu iecere pavērsusies pret viņiem pašiem. Skotieti nekavējoties aizsūtīja uz dzimteni. Karalis devās pie Diānas izlūgties piedošanu. Hercogiene de Valantenuā bija sieviete, kam dusmas pāriet ātri. Viņa piedeva karalim, kurš bija iepinies Katrīnas un līdzzinātāja izliktajos tīklos...

Nākamā nopietnā Diānas ķilda ar Anrī gadījās kārtējā Francijas kara laikā ar spāņu karali Kārli V. Diāna rosīgi piedalījās konfliktā: visus karavadoņus, kas bija viņas ienaidnieka — kambarkunga — domubiedri, viņa aizstāja ar uzticamiem cilvēkiem no savējo vidus; Diāna ņēma savās rokās organizatorisko, armijas komplektēšanas un apgādes jautājumu risināšanu. Tas bija viņas karš. Ne velti viņai bija Diānas — medību dievietes — vārds.

Vēlāk vēsturnieki atkal vainoja viņu: nebūtu izlietas vairāku tūkstošu franču asinis, ja viņa nebūtu iejaukusies valstiskos jautājumos. (Karavadoņi bija spiesti lūgt Diānai naudu, munīciju un papildspēkus uzbrukumam pakļautu robežu apsargāšanai.)

Diānas pūliņi drīz vien vainagojās panākumiem. Spāņu karalis Kārlis V sāka atkāpties. Franči saņēma gūstā desmit tūkstošus spāņu un turpināja uzbrukumu sparu zaudējušā Kārļa armijai. Bet Diānas ienaidnieki noslēdza Francijai neizdevīgu miera līgumu, ko parakstīja Voselē.

Uzzinājusi to, viņa ieskrēja pie Anrī un pieprasīja nekavējoties lauzt visas norunas. Viņas niknums bija neprātīgs, un tas, kā zināms, darīja viņu vēl skaistāku Anrī acīs, taču šoreiz dusmas izspēlēja ar viņu ļaunu joku. Viņa nevis mierīgi izklāstīja savus apsvērumus, bet neganti uzbruka karalim, nosaucot savu iemīļoto par nelieti. «Nekavējoties pavēliet vēlreiz saukt kopā armiju!» viņa beigās teica.

Taču tagad noskaitās Anrī II. Un atbildēja Diānai, ka viņam nav vajadzīgs neviena cita padoms.

Karaļa vārdi satrieca Diānu, — vēl nekad viņš nebija runājis ar viņu tādā tonī. Viņai iedrebējās lūpas: «Ticiet man, jūs redzēsiet manu seju ne ātrāk kā pēc vairākām dienām.» Un aizgāja, skaļi aizcirtusi durvis.

Karalis, pārsteigts par savu drosmi, kādu brīdi pavadīja dziļā mulsumā. Tad galvā iešāvās doma, kas lika pasmaidīt: Diānas uzvedība darīja viņu brīvu! Vīrieši reizēm ļoti alkst tādas brīvības! Vēl jo vairāk tāpēc, ka visapkārt to vien dzirdēja, ka viņš, Anrī II, esot hercogienes vergs. Karalis izgāja no saviem apartamentiem un devās uz kādas galma dāmas — baroneses Nikolas de Saviņjī — istabu. Ieraudzījusi Anrī, viņa atplauka laimīgā smaidā: «Ak, majestāte! Vai tas maz iespējams? Man ne prātā nevarēja ienākt, ka Jūsu Augstība...»

Šai spēlītei nebija nekāda turpinājuma. Tāpēc, ka jau nākamajā dienā Diāna bija pie karaļa. Tā sakot, ar vienu smaidu viņa prata atjaunot sava mīļākā pieķeršanos, un karalim, tik vien kā redzot viņu, asinis dzīslās sāka ritēt straujāk.

Anrī II Diānas dēļ lauza Voseles miera līgumu. Vai tas bija izdevīgs Francijai vai nebija — tam vairs nav nozīmes. Nozīme ir kam citam: lai kādi lāsti bira pār Diānas galvu, viņa tomēr bija dižena sieviete. Lai kā viņi tiktu nosodīti, Anrī un Diāna — bija radīti viens otram kā viena veselā divas puses. Reizēm cilvēki meklē viens otru, bet neatrod. Viņi bija atraduši. Toreiz, kad viņam bija tikai vienpadsmit gadu, bet viņai — gandrīz trīsdesmit divi. Viņš mīlēja viņu divdesmit deviņu gadu garumā, līdz pat savai nāvei.

Uz augšu