Skumjš stāsts par pirmo mīlestību

«Man nedeva iespēju...»

FOTO: EPA - AFI

Ja jau iesākta Romeo un Džuljetas tēma, tad pie tās arī paliksim.

Mūsu stāsts sākās vidusskolas pēdējās klases vēlā rudenī. Iepazīšanās bija pavisam ikdienišķa — kopīgā drauga dzimšanas dienā. Stundām ilga sēdēšana parkā uz soliņa, skūpstīšanās lietū, vēlāk, kad sākās ziema, tāpat — stundām ilga salšana ārā. Mēģinājumi vienam otru sasildīt... Ar skūpstiem, vārdiem un vienkārši izjūtot otru.

Bijām kā pielipuši viens pie otra. Arī jau grasoties iet mājās, vēl stundu nostāvējām pie manām mājām, cenšoties atvadīties — skūpstoties, skūpstoties, skūpstoties un ik pa laikam uzklausot kādas tantiņu vai onkulīšu piezīmes par neaudzinātiem jauniešiem.

Lai gan ārā bija auksts, vienalga mūsu randiņi ilga vismaz piecas sešas stundas. Sākumā gan mūsu attiecības no pārējiem slēpām, bet ar laiku jau viss vienalga nāk gaismā. Visi bija ļoti priecīgi par mums, izņemot mana drauga ģimeni.

Man par to nebija ne mazākās nojausmas, jo viņi pret mani izturējās ļoti jauki, bet, kā beigās izrādījās, viņi jau labu laiciņu draugam bija skalojuši smadzenes. Un iemesls — viņa ģimene ir kristīga, manējā nav. Un viņi man pat nedeva nekādu iespēju. Biju nolemta atraidīšanai jau pašā sākumā, kad viņiem fakts par mūsu attiecībām kļuva zināms. Viņi pat necentās noskaidrot, vai es ticu Dievam, vai spētu iekļauties šādā ģimenē vai ne. Viņi pat nedeva man iespēju, jo zinu — es spētu, jo tik tiešām ticu. Bet drauga vecākiem to parādīt man nebija lemts, jo viņi panāca, ka arī mans puisis sāk uzskatīt tāpat — ka es nespēšu.

Tā nu beidzās arī mans Romeo un Džuljetas stāsts. Šoreiz diemžēl ģimene bija stiprāka par mīlestību, jo, lai kā centos viņam iestāstīt, lai dod man iespēju, viņš bija nelokāms.

Uz augšu