Pusei vīriešu pēc 40 gadu vecuma rodoties problēmas ar urinēšanu, apgalvo bezrecepšu zāļu reklāmās. Urologs Egils Vjaters teic, ka gluži tik slikti neesot. Toties viņa pieredze liecina — kamēr mūsu vīrieši no sāpēm nekrīt, apmeklēt ārstu uzskata par apkaunojumu. Lai gan daudzas veselības problēmas varētu pavisam viegli novērst.
1. Man ir diagnosticēta prostatas labdabīga hiperplāzija, taču īpašu sūdzību par veselību nav. Vai vajadzētu ārstēties? Vai šī kaite mēdz progresēt?
— Priekšdziedzeris jeb prostata hormonālo izmaiņu dēļ labdabīgi palielinās katram vīrietim pēc 40 gadu vecuma. Tai palielinoties, tiek saspiests urīnizvadkanāls un aizkavēta urīna attece no urīnpūšļa, tāpēc var būt apgrūtināta urinēšana. Nereti simptomi parādās tikai vēlāk.
Sākumstadijā hiperplāzija noris bez simptomiem, medikamenti nav jālieto, tikai reizi gadā jāapmeklē urologs. Dažreiz slimība tālāk neprogresē.
Ja tas tomēr notiek, raksturīga biežāka urinācija gan dienā, gan naktī (vairāk nekā vienu reizi), kļūst vājāka urīna strūkla, rodas neatliekama vajadzība urinēt, nepilnīga urīnpūšļa iztukšošanās sajūta. Jāsāk lietot medikamenti.
Vēlāk prostatas palielināšanās dēļ var rasties komplikācijas — urīnpūšļa iekaisums, akmeņi urīnpūslī, nieru iekaisums, nieru nepietiekamība un nespēja nolaist urīnu. Tad nepieciešama operācija.
Pašā slimības sākumā nevar droši paredzēt, vai nākotnē vajadzēs ārstēties. To nosaka galvenokārt trīs faktori: dziedzera masa, prostatas specifiskā antigēna (PSA) — olbaltumvielu, ko izdala priekšdziedzera audi, — līmenis asinīs un vīrieša vecums (jo vairāk gadu, jo vairāk palielinās prostata). Piemēram, ja 60 gadu vecumā priekšdziedzeris ir palielināts (30 g un vairāk) un prostatas specifiskais antigēns pārsniedz 1,5 ng/ml, ir diezgan liela iespējamība, ka, nelietojot zāles, nākotnē būs nepieciešama operācija. Turpretim, ja PSA ir mazāks par 1,5 ng/ml un prostata nepārsniedz 30 g, iespēja, ka slimībai būs nelabvēlīga gaita, nav tik liela.
Ja risks ir paaugstināts, ieteicams profilaktiski lietot zāles, kas bloķē testosterona nokļuvi līdz prostatai, apturot tās augšanu un ar laiku to samazinot.
2. Esmu dzirdējis, ka prostatīta ārstēšanā visefektīvākā esot fizikālā terapija (sildīšana, dūņu aplikācijas). Vai tā ir?
— Prostatīts ir priekšdziedzera iekaisums, ko izraisa tajā caur urīnizvadkanālu vai ar asins plūsmu nokļuvušas baktērijas. Par saslimšanu liecina sāpes vēdera lejasdaļā un biežāka nepieciešamība urinēt. Šajā gadījumā fizikālu terapiju lietot nedrīkst — tā slimību var tikai saasināt. Baktēriju izraisītu prostatas iekaisumu var izārstēt ar antibiotikām ilgākais divu nedēļu laikā.
Nereti analīzes baktēriju klātbūtni un saslimšanu neapstiprina, tomēr pacients sūdzas par sāpēm un velkošu sajūtu mazā iegurņa rajonā, pazeminātu dzimumtieksmi, depresiju. Urinēšanas traucējumu parasti nav.
Šo simptomu cēlonis mēdz būt prostatas funkcionāli traucējumi. Tā kā joprojām nav zināms, kas tos izraisa, nav zinātniski pamatota veida to ārstēšanai. Tāpēc izmanto dažādas eksperimentālas metodes, arī fizikālo terapiju, kas bieži vien sūdzības nemazina. Prostatas funkcionālie traucējumi nav slimība, kas izraisa impotenci un samazina mūža ilgumu.
Rietumu valstīs diagnozi prostatīts nosaka samērā reti. Turpretim bijušā padomju bloka valstīs reizēm jebkuras sāpes vai diskomforta sajūtu mazajā iegurnī mēdz atzīt par priekšdziedzera iekaisumu un ārstē ar antibiotikām. Taču, ja analīzes ir normālas, tās nav jālieto.
3. Pēc prostatas operācijas ciešu no nelielas urīna nesaturēšanas. Vai to var novērst ar vingrojumiem?
— Tā kā operācijā viens no diviem urīnpūšļa slēdzējmuskuļiem tiek izņemts, rodas urīna nesaturēšana slodzes laikā, piemēram, ceļot smagumus vai klepojot.
Vairumā gadījumu tā pāriet pēc sešiem mēnešiem, tomēr dažkārt saglabājas ilgāk. Šo nepatīkamo stāvokli var palīdzēt novērst tā sauktā bioatgriezeniskās saites metode: izmantojot speciālu aparatūru, speciālists apmāca pacientu trenēt noteiktu iegurņa muskuļu grupu, kas piedalās urīna saturēšanā. Šo prasmi var apgūt trīs līdz piecu seansu laikā. Regulāri un ilgstoši atkārtojot vingrinājumus mājās, urīna nesaturēšana tiek novērsta ātrāk. Ārsts vingrojumus var ierādīt arī konsultācijā.
4. Televīzijā un citur bieži reklamē bezrecepšu zāles prostatas slimību ārstēšanai. Vai tās palīdz jebkurā urinēšanas traucējumu gadījumā?
— Apgrūtināta — biežāka un sāpīga – urinēšana var būt prostatas hiperplāzijas, urīnpūšļa iekaisuma un akmeņu, priekšdziedzera un urīnpūšļa ļaundabīga audzēja gadījumā. Tāpēc vajadzētu konsultēties ar ārstu, jo pašārstējoties var ielaist nopietnas kaites.
Taču no otras puses — prostatas hiperplāzijas, tāpat kā citu slimību, gadījumā pastāv tā sauktais placebo efekts — ticot ārstēšanās metodei, pašsajūta var uzlaboties apmēram par 30 procentiem.
5. Vai andropauzes simptomus izjūt visi vīrieši? Vai tos ir iespējams nepieļaut vai vismaz novērst?
— Andropauze ir normāla vīrieša organisma novecošanās izpausme, samazinoties vīrišķā dzimumhormona testosterona līmenim asinīs.
Var pasliktināties pašsajūta, pacients sūdzas par garastāvokļa maiņām, dzimumtieksmes un potences mazināšanos. Iespējamas locītavu sāpes, karstuma viļņi, miega traucējumi. Bieži vien pieaug svars, taukaudiem īpaši uzkrājoties uz vēdera. Taču visi andropauzes simptomi var arī neizpausties.
Tā kā testosterona daudzums asinīs diennakts laikā mainās, tas jānosaka atkārtoti. Šā hormona līmenis katram vīrietim ir atšķirīgs — vienam augstāks, citam — zemāks. Daudziem testosterona ir pietiekami pat 80 gadu vecumā.
Andropauzi aizkavē veselīgs dzīvesveids — fiziska aktivitāte, līdzsvarota darba un ģimenes dzīve, pietiekama atpūta, pilnvērtīgs uzturs.
Ja nepieciešams un ir vēlēšanās, var lietot testosteronu aizstājošus medikamentus, lai saglabātu visas līdzšinējās organisma funkcijas.
6. Ārsts man izrakstīja testosteronu aizvietojošas zāles, taču esmu lasījis, ka tās paaugstina risku saslimt ar prostatas vēzi. Ko darīt? Vai tās parasti jālieto visu atlikušo mūžu?
— Zinātniski pamatotu pierādījumu, ka testosterona aizvietotājterapija izraisa vēzi, nav. Taču tā var stimulēt prostatas audzēja augšanu, ja ļaundabīgu šūnu grupas izveidojušās jau iepriekš.
Protams, labāk zāles nelietot, jo blaknes ir visiem iedarbīgiem medikamentiem. Ja vēlaties novērst andropauzes simptomus, iesaku to darīt ārsta uzraudzībā.
Pārtraucot lietot medikamentus, testosterona līmenis asinīs pazemināsies un simptomi parādīsies atkal.
7. Man ir sirds išēmiskā slimība, dzeru zāles. Ārsti apgalvo, ka tāpēc nevaru lietot medikamentus pret impotenci. Vai patiešām vairs nekad nevarēšu nodarboties ar seksu?
— Zāles pret impotenci nedrīkst lietot kopā tikai ar nitrātu grupas preparātiem, pie kuriem pieder nitroglicerīns, jo tādējādi var ievērojami pazemināties asinsspiediens. Mūsdienās, kad tiek veiktas koronāro artēriju angioplastijas un šuntēšanas operācijas, nitrātu grupas medikamentus lieto tikai nedaudzi slimnieki. Iespējams, šīs zāles var nomainīt pret citām. Sirds slimniekam, kurš vēlas lietot medikamentus potences uzlabošanai, pirms tam jākonsultējas ar kardiologu.
Turklāt, ja nedrīkst lietot tabletes pret impotenci, ārsts var ieteikt injekcijas vai gelu, ko ievada urīnizvadkanālā. Taču vispirms gan jāapsver, vai sirds spēs izturēt seksa radīto slodzi.
8. Vai zāles pret impotenci pēc vairākkārtējas lietošanas var atrisināt šo problēmu uz visiem laikiem?
— Medikamenti šo problēmu nenovērš, tie tikai nodrošina erekciju, tāpēc jālieto pirms katra dzimumakta. Tomēr nereti pietiek vienīgi iegādāties šīs zāles— vīrietim rodas drošības sajūta un problēma zūd pati no sevis, jo erekcijas traucējumiem bieži vien ir psiholoģisks cēlonis.
9. Jau gadiem ilgi mokos ar priekšlaicīgu spermas noplūdi. Cenšos to novērst ar pašiedvesmu, taču neizdodas. Vai ārsti te var ko līdzēt?
— Sperma noplūst priekšlaikus, ja nervu impulsi tiek pārvadīti pārāk ātri, tāpēc ejakulācija notiek nekontrolēti pašā dzimumakta sākumā. To var izraisīt arī prostatas iekaisums un citas uroloģiskas slimības, kuras iespējams novērst ārstējot.
Var izmantot gelu vai aerosolu, kas mazina dzimumlocekļa galviņas jutību, kā arī tabletes, kas mazina nervu impulsu pārvades ātrumu. Taču diemžēl šie līdzekļi lielākajai daļai vīriešu pietiekami nepalīdz.
Pašlaik tiek pētītas zāles, kuras aizkavē impulsu pārvadi centrālajā nervu sistēmā un varētu novērst priekšlaicīgu sēklas noplūdi.
10. Pēc dzimumakta ir dedzinoša sajūta urīnizvadkanālā, nieze un apsārtums zem priekšādiņas. Mīlējos tikai ar vienu partneri. Varbūt tas liecina, ka viņai ir kāda veneriskā slimība?
— Šādi simptomi iespējami, ja dzimumakts bijis ļoti intensīvs vai noticis pārspīlēti ilgi, vai pēc anālā seksa. Dzimumlocekļa kairinājumu var izraisīt prezervatīvs vai lubrikanti, ko lieto seksa laikā. Iespējams, šie simptomi liecina arī par inficēšanos ar sēnīšu infekciju vai seksuāli transmisīvu slimību.
11. Man bija pāris mēnešu ilgas attiecības ar kādu sievieti, un tagad nejūtos drošs. Kad pēc inficēšanās ar seksuāli transmisīvajām slimībām parādās simptomi?
— Šo slimību ir ļoti daudz, un simptomi var izpausties katram vīrietim individuāli. Visbiežāk tie parādās pēc 2–20 dienām. Plaši izplatītā sēnīšu infekcija, kura nosacīti uzskatāma par seksuāli transmisīvu slimību, var izpausties jau nākamajā rītā pēc dzimumakta ar dzimumlocekļa galviņas un priekšādiņas apsārtumu, niezi un aplikumu. Turpretim inficēšanos ar imūndeficīta vīrusu (HIV) iespējams diagnosticēt tikai pēc pusgada.
Seksuāli transmisīvo slimību ierosinātāji, piemēram, ureaplazmas vai mikoplazmas, simptomus bieži vien nemaz neizraisa, taču tas nenozīmē, ka vīrietis nav slims.
Slimības izpausmes dažkārt izzūd pašas no sevis. Taču neārstētas un ielaistas kaites var izraisīt neauglību.
Apsārtusi un pietūkusi dzimumlocekļa priekšādiņa var liecināt ne tikai par seksuāli transmisīvajām slimībām, bet arī nepietiekamu higiēnas ievērošanu.