Mana draudzene ir aktīvā!

Ja man to vaicātu, es atbildētu — kā kuru reizi. Tomēr kopš vakardienas piedzīvojumiem situācija ir krasi mainījusies.

Šķiet, vairums sieviešu attiecību pašā sākumā ir samērā kautrīgas, tādēļ iniciatīva un vadība/darbība ir jāuzņemas vīrietim. Varētu teikt, ka viņš ir tas aktīvais. Ar laiku sieviete aprod ar visu situāciju un pamazām arvien aktīvāk iesaistās mīlas rotaļās, līdz abu aktivitāte ir vienlīdzīga. Tā taču ir, vai ne?

Šī aktīvā un pasīvā lomu spēle ir process, kurā partneri cenšas atrast to kopsaucēju, kā abiem ir vislabāk. Arī rutīnas iestāšanās faktu tas mazina, jo visu laiku notiek kāda jauna darbība.

Tomēr šī darbība un mainība var arī nogurdināt. Tādēļ kādu ilgāku laiku vadību es biju uzticējis savai partnerei. No sākuma viņai gan tas nepatika, jo, šķiet, ne visai labi padevās, tomēr es biju neatlaidīgs. Beigās jau viņai tas sāka padoties un viņa labprātīgi piekrita būt aktīvā.

Ziniet, ir tik sasodīti patīkami gulēt uz muguras un ļaut sievietei vadīt. Ir iespēja skatīties, kā viņas augums izskatās sveču gaismā, kā krūtis šūpojas. Tad man ar tām patīk paspēlēties, noglāstīt, paspēlēties ar krūšu galiem, ļaut tiem viegli pieskarties manam augumam, viegli nolaizīt tos un iesūkt mutē.

Tomēr visvairāk par visu man patīk salikt rokas aiz galvas, aizvērt acis un vienkārši ļauties sajūtām. Sajust partneres kustības, viņas elpu un elsas, gultas vieglo šūpošanos un iečīkstēšanos pie straujākām kustībām.

Viss jau būtu labi, ja partnerei vienmēr izdotos sasniegt orgasmu. Tas laikam nāk ar laiku, trenēšanos un pieredzi. Tad nu vakardien atkal ķēros pie darba. Viss bija forši.

Bet pēc seksa partnere pateica, ka viņai tomēr labāk patika pašai strādāt. Vai es tiešām esmu zaudējis ķērienu? Nenoliegšu, ka man ļoti patīk, ka viņa ir aktīvā. Tas man dod iespēju daudz vairāk izbaudīt sajūtas un arī orgasmu.