Ir dziļa nakts. Tikko esmu noskatījusies filmu «Medisonas apgabala tilti» un kārtīgi izbimbājusies. Tā veselīgi. Un lai iet taisni visi, kas to sauc par sieviešu kino! Pajautājiet par Mīlestību viņu dzīvē. Un tad lai vēlreiz nosauc šo par sieviešu filmu.
Izsverot, iet tālāk kopā vai nocirst uz vietas, filmā bija vārdi: «Tāda pārliecība rodas tikai reizi mūžā.» Tāpēc kliegt gribas uz Merilas Strīpas varoni: «Attopies! Vai maz sajēdz, no kā tu atsakies, sieviete, sieva, pareizā, nelaimīgā!»
Un ne režisoram, ne scenāristam, ne ģeniālajiem aktieriem neizdodas mani pārliecināt, ka ir baušļi, kas augstāki par Mīlestību. Droši vien viņi visi sazvērējušies neuzbāzīgi iepilināt skatītājam, ka tiešām nav. Jo tiešām nav!!! Vienīgi bērna dzīvība un veselība. Vairāk nekas!
Man joprojām paliek noslēpums, ko vienā vai otrā brīdī domā Venera un Marss, kādas spēlītes un kāpēc viņi spēlē Mīlestības vārdā? Bīstami ir tad, ja viens otram demonstrē pupu mizas, bet rūpīgi slēpj fatālo. Teiksiet, tā nerīkojas, ja mīl? Un kā vēl rīkojas! Tāpēc, ka cilvēki baidās padoties Mīlestībai, cenšoties sev iestāstīt, ka ir augstāki baušļi. Un cieš. Puritāņu augļi.
Kā saprast, kurš ir tas brīdis, kad «tāda pārliecība rodas tikai reizi mūžā?» Vienkārši — tad, kad vairs nav šaubu, ka varētu būt vēl labāk. Kad ir tas neiespējamais gadījums, kad otrā itin nekas nekrīt uz nerviem. Kad saproti, ka ar baušļu meklēšanu nesirgsti tieši kopā ar šo cilvēku. Kad dalīties ar viņu ir vērtīgākais, kas ar Tevi notiek. Vienkārši tā.
Mīlestība ir tas, par ko ir vērts cīnīties, nevis paštaisnā lepnumā aizcirst durvis. Tas ir dārgums no debesīm!!! Līdzvērtīgas Mīlestībai ir tikai Piedzimšana un Nāve.