Papardes zieds (Mīlestības stāsts)

Viņa rokas paslīd zem maniem brunčiem un krekla, lai atklātu, ka es viņu jau karsti gaidu...

FOTO: AFI

«Kursim augstu jāņuguni pašā Jāņu vakarā,
Līgo, līgo!»

Gaisu tricina daudzbalsīga dziesma, kas, lai arī dažu labu šķībā meldiņā vilkta, tomēr saskan kopā harmoniskā himnā šai īsākajai naktij, kas jāpavada priekpilnā nomodā.

Pretim naksnīgi gaišajām debesīm šaujas liesmojošu dzirksteļu spiets, pievienojoties tāli mirgojošajām zvaigznēm. Tās ilgodamās noraugās un zemi no saviem saltajiem augstumiem, kamēr dzirkstis atdod savu mirklīgo gaismu un jau apklusušas un aprimušas lēnām slīgst pretim vēsajai zālei, rēnā vējiņa aijātas...

Līgotāji, sadevušies rokās, dejo apkārt ugunskuram, kurš lepni kārsta savas svelmojošās mēles, kā apzinādamies savu šībrīža nozīmi un vietu pašā vidū. Roka satver roku, bet nav būtiski, kuri cilvēki tev ir līdzās. Cilvēku riņķis veido vienotību, kopību, ko vēl vairāk pastiprina kopēja dziesma un deja. Reibinoši smaržo jau nedaudz apvītušais vainadziņš, kurā ievītas visas iespējamās puķes līdz ar smilgām, zālītēm un koku lapām.

No rokas rokā ceļo pašdarīta alus un kvasa kausi un nesen sieta siera šķēles līdz ar visdažādākajiem ēdamlabumiem, ko vien ir iespējams galdā celt. Nāsis kairina tikko ceptas gaļas smarža, un roka pati sniedzas pretim pasniegtajam nedaudz apdegušajam koka zariņam, uz kura uzsprausts vēl čūkstošs gaļas gabaliņš.

Rokas saskaras, satiekas skatieni... Tik uz mirkli, bet šis mirklis ir nenosakāma ilguma... Ašs smaids, un burvība pārtrūkst, lai dotu vietu jaunai dziesmai.

Tautastērps dod īpašu sajūtu. Tādu — piederīgu, īstu, pamatīgu. Apziņa, ka zem smagajiem vilnas brunčiem un vēsā lina krekla apakšveļas nav, liek vēderā sagriezties taureņu virpulim. Nojausmas un gaidas uz brīdi aizsit elpu.

Gaisā virmo kaut kas pirmatnīgs. Kaut kas netverams. Kā kāds sensens spēks, izlīdis no pazemes kā kūpoši garaiņi un tik tikko nojaušams ietin līgotājus caurspīdīgā dūmakā. Un es jūtu savas būtnes dziļumos tam atsaucamies kaut ko tikpat pirmatnīgu. Rodas vēlēšanās ar to cīnīties un — tai pašā laikā — tam padoties un sekot, lai kur tas arī vilinātu.

Nu beidzot ir laiks! No uztraukuma elpa kļūst saraustīta un augumam pārlīst karstuma vilnis. Pārīši sāk nozust tumsnējošajā mežā.
Viņa karstā roka satver manējo. «Nāc!» Es pieceļos un trīcošām kājām sekoju. Cauri pastalām jūtu katru zariņu, katru zemes kukurznīti. Brunči aizķeras aiz krūmiem, bet tie nespēj mūs aizturēt.

Beidzot viņš apstājas un pagriežas pret mani. Viņa spēcīgās rokas apskauj manu vidukli, piespiež mani sev cieši klāt, un mani pirkstgali atraujas no zemes. Mūsu mutes piekļaujas viena otrai, kamēr glāsti kļūst aizvien drudžaināki. Viņa rokas paslīd zem maniem brunčiem un krekla, lai atklātu, ka es viņu jau karsti gaidu. Meža naksnīgās skaņas saplūst ar mūsu aprauto elpu, apģērba čaukstēšanu.

Kaut kur tālu austrumos gatavojas lēkt saule. Bet ap mums un mūsos vēl joprojām pulsē un šalc Jāņu nakts burvība. Papardes zieds.

Uz augšu