Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Konference beigusies, ekskursijas beigušās, brauksim mājās. Mani laimīgi iesēdina Taksī, atvadoties no manis uz neredzēšanos, un tā nu es laimīgi dodos uz Ohridas autoostu ar biļeti uz Stambulu kabatā. (Tiem, kas nezin, Ohrida ir viena no lielākajām un pati skaistākā Maķedonijas pilsēta). Tā nu ierodos 15 min laicīgāk, lai pagūtu uz savu autobusu, nosēžos uz ietves, jo soliņu autoostā nav, un gaidu... gaidu...autobuss jau 15 min kavējās... turpinu gaidīt, jo visi darbinieki man ļoti droši apgalvo, ka šī ir īstā vieta, nu ko? es gaidu tālāk, aptuveni pēc stundas viens no darbiniekiem, pēc maniem uzmācīgajiem jautājumiem, tomēr pasaka, ka visu šo nedēļu uz Turciju autobusi neejot, jo esot kaut kādas nacionālās brīvdienas (Ramadāns), bet biļete man nopirkta utt... neko eju runāties, pus pa krieviski, pus pa maķedoniski, pus pa angliski es tomēr uzzinu, ka uz Turciju neiet ne autobusi, ne lidmašīnas, un es varot braukt tikai ar taksi uz turieni vai stopot, kas te esot bīstami dzīvībai!! Nu labi, ka naudu par biļeti dabūju atpakaļ... nu ko darīt!?!? No visiem esmu atvadījusies, un nezinu, kur tie cilvēki dzīvo vairs. Labi, apjukumam, nav pamata, nopirku biļeti uz Sofiju, kas ir Bulgārijas galvaspilsēta, vismaz tuvāk Turcijai, būšu tur rīt no rīta plkst. 5os, kas tālāk? lieki, teikt, ka Sofijā būšu pirmo reizi, nepazīstu nevienu, un man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt tālāk, un it kā arī no turienes autobusi uz Turciju neejot, bet nu pēc divām dienām man jābūt Stambulā uz manu lidmašīnu.
5os no rīta atkal atrodos kaut kādā autoostā (man jau sāk viņas apnikt), tumsa un krievi apkārt - Bulgārija, sēžu zemē gaidu, iepazīstos ar dzejnieku, ar kuru pavadīju kopā nākamās 7stundas - viņš pēkšņi izdomājis, ka grib bildināt meiteni Sofijā un tādēļ šķērsojis 3 valstis diennakts laikā, lai to izdarītu. Nu gaidām abi. Sagaidām. Satiekam kādas manas Rīgas draudzenes bulgāru paziņu, kurš apņēmies man palīdzēt. Iedzeram rīta kafiju un dodamies apskatīt pilsētu - unikāli, bijām uz pareizticīgo dievkalpojumu, staigājām, runājām - es pavadīju vienu no labākajiem rītiem savā mūžā. Gulēts nav tieši 26h. Atvados no abiem puišiem, dodos pirkt savu biļeti uz Turciju, nokavēju autobusu, nenopirku biļeti, tā vietā izdzēru trīs tases ar kafiju, eju pirkt biļeti uz nākamo autobusu - tādas nav! Nepatīk man turki ar visiem saviem svētkiem... pēc tam kad kārtējo reizi biju sacēlusi kājās visu autoostu, tomēr atradās viens reiss, kas brauc uz Stambulu pēc divām stundām. Nopērku to sasodīto biļeti un eju gaidīt uz perona – man vienalga, cik jāgaida - vēl vienu autobusu garām es nepalaidīšu!!! Nu tā sēžu un gaidu, pienāk bulgārs un laipni palūdz, lai es viņam atdodu savu naudu... protams, lai es viņam savu naudu dotu - pirmkārt man viņas absolūti nav, un otrkārt, man viss pārējais vienalga - man autobuss svarīgs!!! Nē! Viņš mani tur aiz rokas un saka, ka viņam vajagot manu naudu. Izdarīju to ko jebkurš manā vietā, ar manu miega badu būtu darījis - sāku rupji krieviski lamāties!!! Tā, lūk, vajag no zagļiem vaļā tikt...
Nu tā beidzot es esmu tajā sasodītajā autobusā, kas brauc 8stundas. Man ir tikai divas vēlmes - ēst un gulēt, naudas nav - tāpēc ēst es nevaru, un aiz muguras man sēž bērns, kas nelabā balsī brēc, un vienīgais vaids kā viņu apklusināt ir dod viņam to prieku kratīt manu krēslu - tas viņu iepriecina... 32h bez miega...apkārtējie cilvēki sāka saprast, ka gribu ēst, nu tad visi murmulēdami gribēja mani pabarot, bet vienīgais pie kā es tiku bija pēc švammes garšojoši kēksiņi, apēdu trīs un konstatēju, ka nekad mūžā vairs negribu redzēt kēksiņus...
Stambula - 40h bez miega...nepatīk turki...autoosta. Gaidu. man liekas tā ir pēdējā laika mana mīļākā nodarbošanās.
Kaut kāda Stambulas nomale - 42h bez miega. Rīgas paziņas drauga paziņas dzīvoklis. rakstu šo te...
tā...ziniet...sakiet ko gribiet - bet man ir jautri!
Mājās atgriezos laimīgi. Kopš šī ceļojuma Maķedonija ir kļuvusi par manu vismīļāko valsti, kur doties ceļojumos, esmu atgriezusies un izbraukājusi visus Balkānus. Bet nekad, protams, nav tik labi kā pirmajā reizē