Vai vīrietim jāvar — ar visām, vienmēr un visur?

Vīriešiem nepatīk atzīt, ka viņiem ir problēmas seksā, — ne sev, ne otrai pusei, ne arī, pasarg' die's, ārstam. Un kurš nu vēl ies pie dvēseļu daktera ar tādu problēmu? Bet vajadzētu. Tomēr pašlepnums neļauj. «Es pie memmīšdaktera neeju, esmu pieaudzis vīrietis un ar visu tieku galā pats,» lūk, ko es ikdienā dzirdu no vīriešiem. Tāds ir viņu viedokli par speciālistiem, kuru amata nosaukums sākas ar «psiho-».

Lūk, vēl viena seksualitātes iezīme: «Es varu pats!» — un skaļi jau neies atzīt, ka ir problēmas, jo kāds vēl padomās, ka tu neesi īsts vīrietis. Jo sabiedrība taču ir pozicionējusi — vīrietis ir seksa mašīna, kam «gribu mazliet» vai vēl jo vairāk «nē, negribu, jo tu man nepatīc!» nepastāv.

Vīrietim ir jāvar vienmēr un visur. Braucot ar automašīnu, sievasmātes gultā, kamēr tā cītīgi cep kotletes, vai ar bērna auklīti pēc garas darba dienas. Vīrietis grib visas, visur un vienmēr. Tāpēc, ja kāds vīrietis pēkšņi atzīst, ka viņam negribas, nepatīk un pasarg' die's, nevajag (!), tad vai nu viņam ir pusmūža krīze, vai mirstamā kaite. Tāpēc vīrietis slēpjas un apgalvo, ka grib, kaut negrib.

Tad rodas visi «es nevaru tik ilgi», «man nav tik ciets», «viņa nekliedz tik skaļi, kā agrāk». Jā, bet agrāk varbūt tev nebija divi kredīti un steidzami jānodod projekts darbā, bet tagad ir. Tā nu divu kredītu dēļ kāds uzskata, ka varbūt vairs nevar tik labi, kā agrāk, un draud impotence. Seksualitāte ir tāda vārīga būšana, tā ir ļoti atkarīga no vispārējā psiholoģiskā stāvokļa, un sekss nevar būt tikpat ideāls, kā tad, ja esi atpūties un pilns spēka.

Protams, sekss ir atslodze, enerģijas gūšanas veids un kas tik vēl ne. Bet vai sekss ir baudas gūšanas veids vai tomēr bezgalīga cīņa par to, kā labāk apmierināt partneri?