Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9850141t1h1dd0.jpg)
Ar ķirurģiskiem diegiem pāršūts steiks, saldais ēdiens, viegli pārsegts ar asiņainu drāniņu, kuru noņemot, uz ēdāju pavisam nevainīgi lūkojas marcipāna actiņa — nē, tā nav ainiņa no šausmu filmas!
Savu dienišķo ēdienreizi padarīt par atraktīvu piedzīvojumu aicina jaunais, ārstu izveidotais restorāns «Hospitālis», kas atrodas Rīgā, Stabu ielā 14.
«Bailīgi,» nočukst mana draudzene, ieejot balti krāsotajā, dažādiem slimnīcu atribūtiem piepildītajā telpā. Skats pa kreisi — zobārsta krēsls. Skats pa labi — operāciju galds, žūžojošs ventilators un milzīga, filmās redzēta operāciju galda lampa. Mazliet dziļāk redzams vēl viens pamatīgs galds — līdzīgs tam, uz kāda CSI televīzijas ekrānos uzšķērž atrastos līķus... Turpat blakus — stilizēts morgs. Pie sienām rotājas šķēres, skalpeļi, dažādu izmēru un veidu medicīniskie naži, grāmatplauktā — literatūra par ginekoloģiju, aptieciņas un dažādi zāļu trauki. Pa visu telpu izvietotajos ekrānos redzami operāciju skati no dažādām filmām — griešana, izņemšana, aizšūšana...
«Kur nu uz slimnīcu, tepat morgā iekšā!»
Viesmīļu te nav — apmeklētājus sagaida īsos svārciņos tērptas medmāsiņas. Galdiņu ierāda viena no viņām, kurai smaidot vaicāju: "Ko jūs darītu tad, ja kādam patiešām paliktu slikti? Vestu uz slimnīcu?" Medmāsiņa atsmej: «Kur nu uz slimnīcu, tepat morgā iekšā!" Labi izpētījusi piedāvājumu, nolemju šoreiz neriskēt ar īpašo "stipro nervu" ēdienkarti, tāpēc izvēlos pastu ar valriekstiem un vīnogu sulu, bet mana draudzene — plānās pankūkas ar saldējumu un zemeņu balzamiko mērci.
Gaidot pasūtījumu, dodos ekskursijā uz apakšstāvu — kāpnēs mani pavada sarkanos toņos krāsotas, mazliet nerātnās pozās zīmētas medmāsas. Noejot lejā, slimnīcai raksturīgo vēsumu nomaina dūmakaina romantika. Turpat arī stilīgas tualetes — vienā var spoguļoties uz nebēdu, otra veidota tumšos retro toņos, ar pikantām ārstu fotogrāfijām uz sienas un podu, kurā ūdens jānorauj ar striķīti. Pašā tālākajā galā — trakonams ar polsterētām sienām, slimnīcas gultām un, ak, arī baltajām pelītēm!
Mana pasta ar valriekstiem ir lieliska, porcija — tik liela, ka nākas pierunāt savu draudzeni palīdzēt tikt galā. Kādā brīdī viņa nosmej: «Jā, vide te dara savu — katru ēdienu domās var pielīdzināt kādam cilvēka orgānam!» Kad esam beigušas savu maltīti, medmāsiņa atnes aploksnīti ar uzrakstu «Pateicība», kurā ielikts čeks. Nu, tad paldies!
Heroīna tinktūra un ambulatorās kartes
Nākamajā dienā sarunāju tikšanos ar «Hospitāļa» līdzīpašnieku un idejas autoru Māri Rēvaldu, kurš ir arī «Veselības centra 4» valdes priekšsēdētājs. Dakteris stāsta, ka ideja radusies jau ļoti sen, taču tagad to ar daudzu kolēģu atbalstu esot izdevies realizēt: «Lai izdotos, vajadzīgi trīs elementi — atraktīva, interesanta vide, laba virtuve un ļoti laba apkalpošana. Mūsu gadījumā vide ir ļoti atraktīva, nav arī šaubu par virtuves izcilību, piedāvājam katra iespējām atbilstošus trīs cenu līmeņus. Biznesa cilvēki, kas grib ātras pusdienas, var izvēlēties kaut ko no slimnīcas ēdienkartes, nebrīnoties, ka atnesīs «ķieģelīša» formas maizīti ar sviesta piku. Savukārt tie, kas nāk vakarā uz restorānu un grib adekvāti pavadīt laiku, savu maltīti var izvēlēties no internacionālās pamatēdienkartes. Protams, tiem, kas vēlas piedzīvojumus, piedāvājumā ir īpašā ēdienkarte, kura cenas ziņā gan ir dārgāka, taču ar dažādiem atraktīviem elementiem.»
«Hospitāļa» darbinieki esot kā aktieri, stāsta M. Rēvalds: «Nākot uz šejieni, gribot negribot vienmēr ir blakus tēmas, par kurām tiek runāts, kā arī dažādi joki — viens lūdz, lai izmēra asinsspiedienu, citam ir slikti ar sirdi, vēl kāds vēlas masāžu.» Apmeklēt restorānu esot aicināti ne tikai ārsti un ar medicīnu saistītie, bet gan visi tie, kas vēlas piedzīvojumus, īpašas sajūtas un neparastu baudījumu.
Katram apmeklētājam ir iespēja dalīties idejās, stāsta M. Rēvalds: «Ar jaunām idejām nāk daudzi, daļu no tām realizējam jau tagad — esam ieviesuši ambulatorās kartes, kas kalpo kā slimības vēsture, proti, katrā viesošanās reizē tajā tiek atzīmēts, ko «pacients» ēdis, cik bieži nācis, kā uzvedies. Jokojam, — ja pastāvīgie apmeklētāji pārstās nākt, tad viņu vārdus liksim pie morga durtiņām kā zaudētos pacientus.»
Restorāna veidošanā iesaistījušies ļoti daudzi — medmāsiņu tērpus darinājis modes mākslinieks Dāvids, interjera detaļas izstrādājusi jaunās arhitektu paaudzes pārstāve Zane Tetere, kuras kontā ir neparastais «Madhouse» restorāns Vecrīgā, savukārt «Hospitāļa» šefpavārs un ēdienkartes autors ir Āris Bendiks.
M. Rēvalds turpina: «Visas slimnīcai piederošās lietas noliktavās man palīdzēja atrast Latvijas slimnīcu galvenie ārsti un mantziņi, lielu atbalstu sniedza Medicīnas vēstures muzejs, no kura šobrīd nomājam daudzus vērtīgus eksponātus. Vēl ir pāris inženieri, kas nodarbojās ar visu šo atrasto lietu restaurāciju — tas bija milzīgs darbs, kas prasīja vislielākās pūles.»
Vislielākā restorāna vērtība ir medicīnas priekšmeti un instrumenti, kas līdz «Hospitālim» mērojuši dažādus ceļus. M. Rēvalds ar sirsnību stāsta: «Te katrai lietai ir savs stāsts! Zviedrijā ražotās klizmas krūzes, ārstu žargonā sauktas par simfoniju, atradām Valmieras slimnīcā. Tur ārkārtīgi pedantiski rūpīgais mantzinis, viņu vajadzētu apzeltīt, ir izveidojis noliktavu, kur visas mantas tiek glabātas oriģinālos iepakojumos — visas šīs klizmas krūzes bija iepakotas eļļainā papīrā, visas bija saskaitītas, ar mīlestību novietotas plauktos. Tad vēl sterilizācijas «barabāni», kuros kādreiz sterilizēja instrumentus un citus medicīnas materiālus. Tagad tie stāv pie sienas ar saglabātiem oriģināliem uzrakstiem, lai zinātu, no kādām nodaļām nākuši. No ārzemēm atvedu arī vienu aptiekas trauku, kur rakstīts, ka tajā glabāta heroīna tinktūra — par to ir īpašs stāsts, jo heroīnu līdz 1914. gadam ļoti plaši lietoja medicīnā, tas bija kā brīnumlīdzeklis pret visām kaitēm — klepu, sāpēm, visām slimībām. Šādu trauku vedu cauri visām robežām — mani ostīja visi policijas suņi, par laimi, šis brīnumlīdzeklis traukā bijis glabāts ļoti sen atpakaļ, tāpēc izspruku sveikā.»
«Varbūt kādu saspiestu smadzenīti?»
Jautāts par to, kas tad pašam vislabāk garšo, M. Rēvalds atzīst, ka ir liels zupu fans un jau no domas vien par aso taizemiešu vistas gaļas un garneļu zupu ar poku sēnēm mutē saskrienot siekalas. Ļoti garšojot arī Provansas zivju zupa, kurā ir pieci dažādi jūras produkti — tik sātīga, ka pēc tās otro ēdienu dabūt iekšā esot grūti. No desertiem saimnieks iesaka latviešu nacionālās virtuves lepnumu — grilētu pašmāju sieru ar lāceņu mērci. Siers tiekot siets turpat uz vietas, tāpēc nekur citur tādu neatradīšot! Un, protams, restorāna «odziņa» ir īpašā ēdienkarte ārstiem un cilvēkiem ar stipriem nerviem — izvēloties puskilogramu lielo Argentīnas steiku, jābūt gatavam pašam, prasmīgi rīkojoties ar medmāsas atnesto skalpeli un citiem instrumentiem, pārgriezt ķirurģiskos diegus, ar kuriem cauršūts asiņojošais steiks.
Asāku izjūtu cienītājiem tiek piedāvāta iespēja uzvilkt pēc autentiskiem paraugiem šūtus trako kreklus un tapt pabarotiem, no medmāsas sniegtās karotes sūcot zupu. Savukārt desertā — meža ogu zupiņa ar peldošām marcipāna acīm, slēpta zem sarežģīta latīniska nosaukuma, kas tulkojumā nozīmē — «Saspiestas smadzenes ar labo vai kreiso aci». Arī kokteiļu baudīšanu var padarīt neaizmirstamu, tikko no medicīniskās sistēmas ielaistu dzērienu malkojot no mēģenes, bet salmiņu vietā dāmas var izmantot stikla stobriņus, kurus reiz izmantoja asinsanalīžu ņemšanai. Vecākā viesmīle jeb virsmāsa Inese, kā viņu dēvē restorāna saimnieks, stāsta, ka daudzi nākot apskatīties, kāds tas izdaudzinātais «Hospitālis» izskatās, un, ienākot iekšā, viņus pārņemot šoks: «Kāds vīrietis reiz ienāca, pasēdēja brītiņu, lielām acīm skatoties apkārt, un tad teica: «Aizbraukšu pakaļ mammai.»»
Taču bīties nevajag, medmāsiņas laipni izrādīs «Hospitāli», apkalpos un, ja būs vajadzība, arī pabaros katru apmeklētāju!
Jāpiebilst, ka smēķētāju zonas restorānā nav — pabarot vēzīšus «pacientiem» ir jāiet ārā, turklāt, kā jau likumā noteikts, desmit metrus no ieejas. Taču arī par atkarīgajiem «Hospitāļa» saimnieki ir padomājuši — ejot uzpīpēt, droši var vilkt pie ieejas durvīm pakārtos halātiņus, nu gluži tādus, kā īstiem pacientiem īstos hospitāļos pienākas.