Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9852069t1h11e4.jpg)
14. jūlijā Rīgā notika Bjorkas koncerts, un žurnālam Kino Raksti tas ir iegansts ieskatam ekstravagantās īslandiešu mūziķes saistībā ar ekrāna mākslu – lomām trīs aktierfilmās, vairākos dokumentālos darbos un lielā skaitā mūzikas video, kurus veidojuši labākie šīs formas autori.
Ja Bjorka ne pirms, ne pēc Dejotājas tumsā / Dancer In The Dark (2000) nebūtu piedalījusies nevienā citā filmā, viņas atpazīstamība kino laukā nemainītos. Ar Selmas lomu Larsa fon Trīra (Lars von Trier, 1956) filmā un pašas komponētām un izpildītām dziesmām Bjorka ierakstījusi sevi kino vēsturē, pateicoties savam muzikālajam talantam un Trīra radošajai ambiciozitātei. Trīrs prata atrast perfektu Selmas lomas atveidotāju, sapludinot Bjorkas atveidoto tēlu ar viņas izpildītajām dziesmām filmas skaņu celiņā.
No ievadā minētajām trim aktierkino lomām Selma filmā Dejotāja tumsā Bjorkai ir otrā pēc kārtas. Pirmo iejušanos aktrises tēlā Bjorka piedzīvoja 1990. gadā uzņemtajā īslandiešu filmā Kadiķis / Juniper Tree (režisore Nīčka Kīne / Nietzchka Keene), veidotā pēc brāļu Grimmu pasakas motīviem. Bjorka tajā spēlēja Margitu, vienu no māsām, kuras spiestas pamest dzimto vietu pēc tam, kad viņu māte sadedzināta kā ragana. Burvestības iejaucas māsu dzīvē, radot komplicētas situācijas un attiecību sarežģījumus. Šī drāma tapa laikā, kad Bjorka bija iesaistīta grupā The Sugarcubes un vēl nebija uzsākusi solo karjeru. Tomēr šajā laikā, tieši 1990. gadā, iznācis viņas pirmais albums atsevišķi no grupas, ar nosaukumu Gling-Gló; šajā albumā viņa džeza trio pavadījumā iedziedājusi īslandiešu džeza melodijas. Kopš 1993. gada Bjorka darbojas kā solomāksliniece un līdz šim iznākuši četrpadsmit ieraksti, ieskaitot pēdējo albumu Volta, ar kuru Bjorka koncertēja Rīgā, un mūziku divām filmām.
20. gadsimta 90. gados Bjorkas saistība ar aktierkino bijusi pavisam minimāla – vienīgais ieraksts starp Kadiķi un Dejotāju tumsā ir epizodiska loma Roberta Oltmena (Robert Altman, 1925-2006) filmā Gatavs valkāšanai / Prêt-à-porter (1994), kurā viņas vārds pat nav iekļauts titros. Tomēr šajā laikā, paralēli mūzikas ierakstīšanai un koncertdarbībai, tapis daudz mūzikas video. Trīra apgalvojums, ka viņš noskatījis Bjorku Selmas lomai pēc video It’s Oh So Quiet (no albuma Post, 1995), šķiet ticams, jo tas veidots kā mūzikla numurs ar Bjorku kā galveno izpildītāju un pat saņēmis MTV video balvu par labāko horeogrāfiju.
Šo video režisējis Spaiks Džonzs (Spike Jonze, 1969), viens no interesantākajiem un prasmīgākajiem video meistariem, kurš tobrīd vēl nebija uzsācis kino režisora karjeru (savu pirmo pilnmetrāžas aktierfilmu Būt Džonam Malkovičam / Being John Malkovich (1999) viņš uzņēma četrus gadus vēlāk). Ilglaicīga sadarbība Bjorkai bijusi ar Mišelu Gondrī (Michel Gondry, 1963) – viņš, tāpat kā Džonzs, sastrādājies ar dažādiem māksliniekiem pie mūzikas video veidošanas, pirms pats sācis uzņemt aktierfilmas, kuru vizuālie triki un transcendentālie stāsti būtiski papildina mūsdienu kino izteiksmes formas (Brīnišķīgā prāta mūžīgais starojums / Eternal Sunshine Of The Spotless Mind (2004), Sapņu zinātne / The Science Of Sleep (2006)). Tieši Gondrī bija Bjorkas video Human Behaviour (no albuma Debut, 1993) autors, un šis video bija viņas pirmais iznāciens kā individuālai māksliniecei, ne vairs The Sugarcubes dalībniecei.
Bjorkas video darbos komfortabli sadzīvo dabas tēli un tehnoloģiskais modernisms. Human Behaviour izmantoti pasakas motīvi par trim lāčiem - Bjorka bezbailīgi sēž lāču mājiņā pie vienkārša koka galda un dzied, kamēr cilvēka kostīmā ietērpies lācis pārvietojas pa mežiem un laukiem, atbrīvodamies no nevēlamiem iemītniekiem. Pasaku mežā ir arī kaut kas no Jurija Noršteina brīnumainās Ezīša miglā pasaules, tikai šeit pa upi uz leju, mierīgi uz muguras gulēdama, peld Bjorka. Un šajās sajūtās iederas arī Mazā Prinča pasaules mērogs – video noslēguma epizodē lācis ar Bjorku vēderā parādās no meža, kurš pēkšņi atrodas uz sīkas Zemeslodes, un to lācis var apstaigāt bez grūtībām un savus kokus kopt tāpat kā Princis rozi.
Gondrī veidotajā video Joga no 1997. gada albuma Homogenic dominē dabas skati no putna lidojuma, šajā neapdzīvotajā ainavā cilvēka (Bjorkas) klātbūtne jūtama tikai dziesmas sākumā un beigās. Un izdziedātās «emocionālās ainavas» attiecas gan uz cilvēku, gan dabu. Šajā pašā albumā iekļautās dziesmas Bachelorette (režisors atkal Gondrī) videoklipā Bjorka ataino jaunu un jau slavenu sievieti, kura uzrakstījusi grāmatu, iemīlējusies savā izdevējā, nonākusi līdz Brodvejai, bet tad piedzīvo fiasko attiecībās. Taču video finālā visu pārņem stīgojoši vīteņaugi un viņa pēkšņi no pilsētas vides tiek pārcelta dabā, no kurienes stāsts arī sākās.
Pavisam cita veida pieeja vērojama video dziesmai Army of Me (no albuma Post, pēc kārtais otrais video kopā ar Gondrī, tapis 1995. gadā). Te Bjorka pilsētā vada milzīgu kravas mašīnu ar caurulēm un gan viņai, gan mašīnai ir metāla zobi. Baltā halātā tērpts zobārsts – gorilla – no viņas mutes izceļ dimantu, kas atkal liek mašīnai ripot. Bjorka ar to piebrauc pie muzeja, ienes tajā bumbu, un ēka uzsprāgst.
Veiksmīgi atrasta muzikālās un tēlainās valodas saplūsme, uzņemot video, veicina dziesmu popularitāti, kā varam spriest pēc MTV un video industrijas uzplaukuma, kas sākās 80. gadu sākumā. Bjorkas mūzikai, dažos albumos jo izteiktāk, vizualitāte ir imanenta caur dažādu skaņu efektu izmantošanu. Klausoties Vespertine (2001) dziesmas Aurora, Frosti un citas, attēli rodas paši no sevis, atbalsojot albumu caurstrāvojošo privātās telpas sargāšanu. Viņas mūzikā un dziesmu video nav tā viendimensionālā sirdsšķīstā naivuma, ko reprezentē Selmas tēls (filma Dejotāja tumsā noslēdza Trīra «Zelta sirds» triloģiju, kuras pirmās divas filmas bija Šķeļot viļņus / Breaking The Waves (1996) un Idioti / The Idiots (1998)). Daudzskaitlīgo digitālo kameru izmantojums padarīja filmu par mūsdienīgu tehnoloģiju izmantojuma paraugu.
Lai arī filma guva atzinību un Bjorka saņēma Labākās aktrises balvu Kannu kinofestivālā, dziedātājas un režisora sadarbība izvērtās nepatīkamā pieredzē. Trīra skatījums uz Selmas varoni neatbilda Bjorkas redzējumam, viņai nešķita pieņemami, ka Trīrs apzināti liek saviem skatītājiem, iznākot no kinoteātra, justies slikti. «Man liekas, manī ir kaut kas no Poliannas, jo es arī ticu laimīgām beigām.»
Bjorkas atainotās čehu imigrantes Selmas traģiskā likteņa virzība 60. gadu Amerikas mazpilsētā ne mirkli nedod atelpu skatītājam un arī pašai aktrisei, kurai jāataino viens trieciens pēc otra, beidzoties ar varones nāvi (Bjorka gan pati atzinusi - attēlojot skarbus emocionālus pārdzīvojumus, cilvēks tomēr var palikt netraumēts). Bjorkas smeldzīga izmisuma piesātinātā mūzika vēl pastiprina režisora ieceri. Muzikālo numuru eskeipisms ir attiecināms uz Selmu, bet ne filmas auditoriju. Vērojot viņas aktierspēli un klausoties mūziku, pārdzīvojumā ietveram savu Bjorkas mūzikas novērtēšanu. Bez šī skaņu celiņa un Bjorkas tēlojuma nebūtu Dejotājas tumsā emocionālā spēka un Trīrs nespētu tik veiksmīgi manipulēt ar skatītāju sajūtām.
Turpinājumu lasiet žurnāla «Kino raksti» jūlija/augusta numurā»»»