Biju iemīlējusies vienā no sporta kluba treneriem… Izklausās gandrīz kā seksa filmiņā, vai ne? Bet nekā tāda nebija. Diemžēl...
Man patīk mans treneris...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viņš nebija no tiem runīgākajiem. Tas labi, citādi visas ilūzijas man būtu sabrukušas pārāk ātri. Toties tagad man pietika laika gan fantāzijām, gan reālai rīcībai.
Drūmo ziemas laiku, kad saule jau bija aizmirsts jēdziens, viņš man pārvērta «ku-ku-ru-ku-kū» krāsās. Seksuālā iekāre mijās ar romantiskām pārdomām.
Draudzene mani izprašņāja. Pēc apraksta trenerītis atbilda arī viņas prasībām. Tas ir, manai draudzenei bija zināmi priekšstati par to, kā jāizskatās skaistam vīrietim — muskuļota miesas būve, iedegusi āda, zilas acis u. tml.
Kad nu objekts bija arī draudzenes akceptēts, nolēmu rīkoties.
Plāns A: pajautāt, vai puisis nevarētu atrast brīvu laiku, lai iemācītu man slēpot. Plāns B: pie kluba administratora noskaidrot viņa mobilā telefona numuru un sūtīt nezināmās pielūdzējas vēstulītes. Plāns C: uzrakstīt zīmīti un iedot viņam, piemiedzot ar aci un cerot, ka viņš atbildēs.
Plāns B izgāzās uzreiz: zvanot uz sporta klubu un uzdodoties par viņa bijušo klasesbiedreni, kam jāpaziņo par bijušo klasesbiedru tusiņu, administrators ieteica atstāt ziņu. Viņam neesot tiesību izpaust darbinieku personisko informāciju.
Romantiskāk šķita ķerties pie plāna C. Ar draudzeni sagatavojām banālu vēstulīti: «Es gaidīju tik ilgi, lai ieraudzītu uzlecam sauli. Taču apkārt tikai tumsa. Tad es ieraudzīju tevi un sapratu, ka sauli nemaz nevajag, jo pasaulē ir tik daudz kā skaista. Es nemulstu, skatoties saullēktu, bet mulstu, kad tavs skaties slīd uz manu pusi.»
Pirmais mēģinājums izgāzās. Minot velotrenažieri ar viņu vienā zālē, iztēlojos brīdi, kad iedošu viņam salocīto papīrīti. Cerēju, ka viņš būs attapīgs un zinās, ko ar to darīt. Nesadūšojos ne pirmajā, ne arī otrajā un trešajā mēģinājumā.
Gadījās, ka mēs kluba telpas atstājām reizē, un viņš man atvēra durvis. Es turēju plaukstā sažmiegtu lapiņu, kas jau bija nobružājusies. Saņēmos un teicu, ka man viena meiča lika to nodot, jo vēlas palikt anonīma.
Trenerītis vēstulīti lasīja sarkdams. Stāvēju kā zemei pielipusi un negāju prom. Pati biju sarkana kā biete, bet to varēja izskaidrot ar to, ka esmu cītīgi sportojusi un karsējusies pirtī. Es vēl pajautāju, vai tas ir kaut kas intīms. Viņš atbildēja ar pretjautājumu: «Vai vēstule ir no tevis?» Es atbildēju: «Nē! Bet meitene noteikti gaida atbildi.»
Sapratu, ka esmu jau pagriezusies un eju prom. Lai ko viņš domātu, biju pārliecināta, ka viņš rakstīs atbildes vēstuli. Piemēram: «Gribu uzzināt par tevi vairāk, svešiniec! Nemulsti un atsedz savas actiņas. Tās noteikti ir skaistākās pasaulē. Nezinu, ko tu tagad dari… mēģinu iztēloties tavu balsi, tavu matu smaržu, tavas rokas. Ceru, ka man būs lemts svešinieci iepazīt...»
Pēc tam man bija kauns iet uz klubu, jo zināju, ka viņu satikšu un sarkšu. Lai gan «ku-ku-ru-ku-kū» spēlīte mani iedvesmoja krāsainākai dzīvei, tomēr man patiktu, ja šim stāstiņam būtu citādas beigas.
Kāpēc vīrieši nevar būt kaut mazliet romantiski un paspēlēt ar mums spēlītes?