Hokejista Sorokina trīs mīlestības

Gaišajā divstāvu mājā Sorokinu ģimene ievācās šī gada jūnija beigās, un daudz kas vēl neesot padarīts, stāstu iesāk Oļegs: «Mēs vienmēr esam dzīvojuši dzīvoklī, kad piedzima mazā, arī vēl vienu mēnesi nodzīvojām tur. Daudz kas vēl nav gatavs, bet dzīvošanai puslīdz viss ir — virtuve, televizors, un nevar salīdzināt — mums bija 602. sērijas trīsistabu dzīvoklis, uz abiem bērniem bija desmit kvadrātmetru istaba ar diviem galdiem, vienu skapi, divām gultām, bet tagad katram ir sava istaba. Skola — Rīgas Angļu ģimnāzija — mums ir blakus, jau pirms diviem gadiem «pārformēju» bērnus uz šejieni, tad gan nācās braukāt no Purvciema, bija jāceļas riktīgi agri.»

Gatavo paši un ēd mājās

Šajā mirklī tēti pārtrauc Diānas un Edgara sauciens no virtuves: «Cēlāmies sešos, pat pussešos!» Oļegs turpina: «Tagad viņi pieceļas stundu pirms skolas, un svēta lieta ir brokastis, kas manā izpratnē arī ir ļoti labi — vienmēr viņiem saku, lai paēd. Viņi var nokavēt skolu, bet brokastīm noteikti jābūt! Bērni paši gatavo, mēs ar sievu tajā laikā bieži vien vēl guļam.»

«Vienam bērnam gan mums ir pavisam cita diēta,» smaidot un vēršot skatienu uz nu jau piecus mēnešus veco Keitu Eniju, kas turpat uz viesistabas grīdas spēlējas uz savas sedziņas, saka Oļegs. «Tas mums ir pilnībā piesaistīts mammai. Viņai vienmēr ir ēdiens!» Bērni arī šad tad sagatavo vecākiem kādu pārsteigumu, saldumus. «Pats garšīgākais, man šķiet, kas ir bijis, — tiramisu, fantastisks! Sen gan nav gatavots,» hokejists nosaka un daudznozīmīgi nokrekšķinās dvīņu virzienā.

«Diānai visvairāk garšo risoto, Edgar, kas tev?» Oļegs pievēršas dēlam. «Omletes!» Edgars attrauc, ilgi nedomājot. Hokejists piekrīt: «Jā, viņš taisa fantastiskas omletes — ber iekšā visu: tomātus, paprikas, dilles, visu! Mēs esam lieli suši cienītāji, arī ķīniešu ēdieni garšo. Ēdam visu, bet arī diezgan veselīgi. Kartupeļus frī — neatceros, kad pēdējoreiz būtu ēdis. Burbuļūdeņus arī ne, pārsvarā dzeram ūdeni un zaļās tējas. Bērni arī baigie malači — saprot to visu un arī paši cenšas veselīgi ēst.»

Mazā meitiņa — ģimenes lutekle

«It kā tagad vajadzētu jau nākt zobiņiem, tikko pieci mēneši palikuši. Visa ģimene palīdz tikt galā ar Keitu Eniju, nevienam nav īpaši daudz jālūdz. Bērniem ļoti patīk auklēt — brālis reizēm jau pulksten astoņos brīvdienu rītos ir augšā un uzņemas šefību, paņem mazo. Ar pirmajiem bērniem bija citādi — mēs bijām jauni, tad gan gāja grūti, nebija citu bērnu, kas varētu pieskatīt,» nosaka Oļegs, un, viņam piekrītot, ar galvu pamāj Inga.

Mazā Keita Enija esot bijis kopīgs ģimenes lēmums, vienojoties ar vecākajiem bērniem. Stāsta Inga un Oļegs: «Jau sen bērniem prasījām, ko viņi teiktu, — ļoti gribēja, tikai nezināja, ko — māsu vai brāli. Visi bijām priecīgi — Keita Enija mums ir vēl viens tāds riktīgs vienotājs, visi grib palīdzēt un rūpēties! Kādreiz bijām plānojuši ar sievu mazāku gadu starpību starp bērniem, bet tie gadi skrien kā stirnas...» Stāstu turpina Inga: «Īstenībā bija plānots tā — ja desmit gadu laikā nekas nenotiek tāpat, netīšām, tad pēc tiem desmit gadiem piedomāsim. Parasti jau no nostāstiem tie bērni tā sanāk paši, īpaši nedomājot. Mēs laikam baigi piesardzīgie esam,» iesmejas māmiņa.

Pašiem savs Armani

Sorokinu ģimenē jau vairāk nekā divus gadus mīt vēl viena ļoti svarīga un cēla personība — Kanādas sfinksu kaķis Armani, saukts par Manīti. Turpina Oļegs: «Teikšu atklāti, ka man tie kaķi nekad agrāk nepatika, varētu pat teikt, ka riebās! Domāju — kā tik lielu naudu var maksāt par tādu kaķi, pat ja man piemaksātu, neņemtu! Bet Inga gribēja tieši tādu, nu, es domāju, labi, es jau pieradīšu, jūs tikai vāciet visu aiz viņa. Bet, kad iegādājāmies Armani, es jau pēc nedēļas uzskatīju, ka tas ir vislabākais dzīvnieks. Tagad visiem iesaku! Pret sevi respektu parādīja jau pirmajā dienā, kad pats uz tualeti aizgāja. Viņam ļoti garšo vista, šad tad patīk arī atlikumi no kūkām, ja ēdam saldējumu, viņš pats uzkāpj uz pleca un ar ķepu sniedzas pēc karotes. Ārā izlaižam tad, ja paši ejam, — smejamies, ka citi kaķi varētu viņu apsmiet, kur tāds nūdists iznācis!»

Arī mazajai meitiņai pret kaķi ir īpašas simpātijas. Stāsta Oļegs: «Keitai ļoti patīk kaķis. Kad viņa viņu redz, uzreiz sāk smaidīt! Sākumā baidījāmies par to, ka kaķis varētu kaut ko nodarīt Keitai, — kad vēl dzīvoklī dzīvojām, pašā sākumā viņš gāja skatīties, ko un kā viņa dara, likās, ka tā kā medī, bet tagad ar bērnu ļoti uzmanīgi uzvedas — nekad nekāpj virsū, apiet apkārt, ļoti gudrs, mazliet pat uz suņa prāta pusi.» Smaidot jautāju, vai nav bijusi doma par īstu suni, nevis kaķi ar suņa domāšanu? Hokejists turpina: «Ja ir suns, ir arī spalvas, un ja nu kādam ir alerģija, tagad mazā pa zemi rāpo, varbūt mazliet nogaidīsim. Bet doma noteikti nav atmesta! Diānai jau gribas kādu no tiem mazajiem sunīšiem.» Diāna kautrīgi piebilst: «Gribas levreti!» Mirkli vēlāk seko jauka diskusija starp Oļegu un Diānu par to, ka, viņai izaugot, suns paliktu uz tēta pleciem, uz ko Diāna sparīgi atbild, ka ņemtu suni sev līdzi, un tētis saprotoši atsaka: «Tagad tu tā saki. Vēlāk būs puiši, disenītes, bet man būs suns jāvāc.»

Sportistu bērniem — citāda ikdiena

Dvīņiem tomēr ir arī jāmācās, un daudzajos izbraukumos ārpus Latvijas viņu skolotājs ir bijis pats Oļegs. Stāsta Edgars: «Tētis mums mācīja latviešu valodu, matemātiku, ko tik vēl ne! Reizēm bijām izrāvušies skolai priekšā, reizēm mazliet atpalikām.» Brāļa teikto papildina Diāna: «Bet nebija viegli!» Tētis iesaistās sarunā: «Somijā bija internacionālā skola, tur viņi mācījās trīs gadus, un bērniem ļoti patika. Priekšmeti gan tādi paši kā Latvijā, bet attieksme un izglītības sistēma ir citādāka. Un tās Somijas ziemas!»

Tēta stāstījumu pārtrauc Diāna: «Tur man cilvēki arī vismīļākie! Visbēdīgākais no ārzemēm ir tas, ka tu sadraudzējies, un tad ir jābrauc projām, draugi paliek.» Ir arī gaišā puse. Turpina Edgars: «Angļu valodā tagad mums ir labākas atzīmes!» Šajā mirklī tētis jautā dēlam, kas ir galvenais — atzīmes vai zināšanas? Edgars attrauc — atzīmes, uz ko tētis nosaka: «Nu, ko tu te runā muļķības.» «Nu labi, tēt, zināšanas,» Edgars negribīgi piekrīt. «Protams, atzīmes parāda zināšanas,» mazo diskusiju noslēdz Oļegs.

Jautāju, vai viņš ir stingrs tētis? Un atbildēt pirmais pasteidzas Edgars ar pārliecinošu: «Nē!» Viņam piekrītoši pamāj arī Diāna. «Man pašam arī šķiet, ka vajadzētu būt stingrākam, bet no otras puses — gribas atvieglot savu bērnu dzīvi. Salīdzinot ar savu bērnību, sāc izvērtēt — vai to vai šo vajadzēja. Laikam tādēļ, ka daudz braukāju apkārt, jūtos mazliet vainīgs pie tā, ka viņiem ir grūtāk mācībās. Bet viņiem arī ļoti patīk mācīties ārzemēs! Vienīgi braukšana projām parasti ir tā sāpīgākā lieta, bet neko darīt, mierinu viņus, ka ne jau tikai mēs braucam projām, arī daudzi citi pārceļas, nespēlē vienā pilsētā. Tāda ir sportista dzīve!»

Dvīņiem — ar sportu nesaistīti nākotnes plāni

Edgars un Diāna neesot lieli hokeja spēlētāji, vairāk interesējoties par citiem sporta veidiem. Turpina Edgars: «Trenējos florbolā, tas ir kaut kas līdzīgs hokejam. Man hokeju... negribas spēlēt. Dažreiz paskatos, bet tā īpaši, nu, nepatīk.»

Sarunā iesaistās Diāna: «Man ļoti, ļoti patīk futbols, bet es netrenējos, tas tomēr ir vīriešu sports! Bet skolā reizēm uzspēlējām, arī šodien no rīta.» Te iejaucas Edgars: «Astoņas meitenes stāv vārtos, bet tik un tā var iesist!» Diāna mācoties arī modeļu skolā, viņai patīkot dziedāt, un, kad izaugšot, gribot kļūt par aktrisi: «Man patīk Keira Naitlija, Džonijs Deps un Orlando Blūms.»

Inga piebilst, ka par Džoniju Depu meita jau sen sajūsminoties. Un par bērnu gaitām stāstu turpina tētis: «Būtībā viņi abi divi ir tādi aktīvi, gatavi piedalīties, ja kaut kas skolā notiek. Arī dzimšanas dienās viss pārsvarā tiek organizēts uz sporta bāzes — tautasbumba, futbols.» Atbildot uz manu jautājumu, par ko tad vēlētos kļūt Edgars, kad izaugs, viņš nešauboties atzīstas: «Pavārs. Nu, datori arī interesē, bet vairāk domāju par pavāru.» Par brāļa plāniem šo to zina arī Diāna: «Edgars man arī stāsta, ka atvēršot savu restorānu!»

Oļega sieva Inga pēc profesijas ir sporta skolotāja, bet šobrīd algotu darbu nestrādā: «Pirms tam mazliet pastrādāju skaistumkopšanas salonā par administratori, tāpat — sava prieka pēc.» Vīrs piemetina: «Nekāda naudas pelnīšana jau tur nebija, vairāk socializēšanās, tomēr — apkārt meitenes. Bet tas bija tāds sievas darbs, ko beigās es neatbalstīju, jo aizņēma visu dienu, — ne katru dienu, bet kādas trīs reizes nedēļā mums mammas nebija mājās. Man ļoti patīk tas, ka Inga nestrādā, — es vienmēr viņai varu piezvanīt, varam kopā kaut kur aizbraukt. Man kā hokejistam treniņi var būt dažādos laikos, sezonas laikā vairāk gan no rīta, un otra dienas puse sanāk brīva. Tā kā arī daudz braucam uz ārzemēm, vienmēr meklējam iespēju braukt kopā, es pat neparakstītu līgumu, ja būtu noteikums, ka jādzīvo kaut kādā «ūķī». Kāda jēga ģimenei, ja to neredzi, ja kopā neizdzīvo gan priekus, gan skandālus?»

Hokejists? April, april!

Vērojot Sorokinus, rodas iespaids, ka šī ģimene ir apbrīnojami saticīga un mīļa, tāpēc jautāju, par ko viņi mēdz visbiežāk ķīvēties? Stāsta Oļegs: «Šad tad ķīviņš varētu būt par to, ka es savas mantas esmu izlicis pa visiem stūriem, ne tikai es — tas pielīp arī bērniem, un arī viņiem reizēm tā gadās. Tad kādā baltā dienā sanāk, ka kaut kas kaut ko atrod jau sešpadsmito reizi, kādreiz es tieku lamāts, citreiz pats palamāju kādu. Divreiz mēnesī arī runājam par to, kas vēl nav pabeigts mājā, tā ir tāda sāpīga tēma. Bet vispār uzskatu, ka mēs baigi neķīvējamies, varbūt ir kādi tīri sadzīviski sīkumi, kas rodas ikdienā.» Inga ieminas: «Tik daudz gadu jau kopā, ko tur vairs strīdēties! Šogad nosvinējām trīspadsmit gadu kāzu jubileju.»

Stāstu par pirmo tikšanos ar savu nākamo sievu iesāk Oļegs: «Iepazināmies Sporta akadēmijā 1. aprīļa ballē, es biju pa hokeja jomu, sieva — riteņbraukšanā.» Šajā mirklī Inga iesmejas: «Viņš teica, ka ir hokejists, es teicu — april, april! Un tad viņš teica, ka ir Oļegs, bet es —april, april! Izdomāju, ka esmu Tatjana vai Aurora,» smejas Inga, «bet izrādījās, ka viņš tiešām ir hokejists un Oļegs!» Tālāk stāsta Oļegs: «Tā mēs tur dejojām un runājām, kā jau akadēmijā. Viņa bija iedomājusies, ka hokejisti ir tādi lieli, resni, bet es tāds maziņš, nekāds. Inga atkal teica, ka ir balerīna vai zemūdens boksere... Tas bija pirmajā kursā, mums bija kādi 18–19 gadi. Tā arī pēc diviem gadiem pirmajā martā apprecējāmies.»

Katram savu datoru?

Edgara istabā ir arī «stacionārais» dators, un Oļegs atzīst, ka ģimenē katram drīz vajadzēšot portatīvo: «Man kā tēvam laikam jāsaka: labi mācīsieties, dabūsiet!» Vecāki saviem bērniem noteikuši arī datora un televizora lietošanas ierobežojumus. Turpina Oļegs: «Tagad esam palikuši mazliet vaļīgāki, bet vēl pirms dažiem gadiem stingri bijām noteikuši — stundu dienā. Nu, ja kāda filma, tad, protams, var noskatīties, un piektdienas, sestdienas vakaros arī ilgāk palikt augšā, bet tā bijām noteikuši, ka desmitos jāiet gulēt. Tagad ar mazās piedzimšanu ir nosacījums, ka līdz divpadsmitiem jābūt gultā.» Inga piebilst: «Kad tu esi mājās, viņi ātrāk iet gulēt, bet, ja neesi, man vajag palīdzēt novannot mazo, un tā sanāk ilgāk.»

Edgaram patīkot arī grāmatas palasīt. Stāsta Oļegs: «Dators droši vien jau gan vairāk, bet tad, kad es saku, ka datoru nē, vari iet savā istabā palasīt grāmatu, tad viņš arī mierīgi iet un tiešām lasa. Harija Potera grāmatas visas ir izlasījis, tagad taisās lasīt «Da Vinči kodu». Tā laikam arī vienīgā grāmata, ko esmu arī pats izbraukumos oriģinālvalodā līdz galam izlasījis.»

Māja top, rūpīgi pārdomāta

Iekārtojot jauno māju, Sorokini piedomājot pie visiem sīkumiem: «Krāsas ieteica Anda Ozoliņa, mana klasesbiedrene, pašiem arī ļoti patīk. Virtuves plānojumu domāju pats, jo zināju, ko un kur vajag. Nojaucām arī dažas sienas, pagarinājām mazliet un atradām vietu veļasmājai, uztaisījām arī augstākus griestus. Žēl, ka tā remontēšana sanāca laikā, kad vēl viss maksāja dārgi, — bankas kredītu nācās pārtērēt divreiz, un vēl joprojām līdz galam viss nav pabeigts. Mums ir apkure — gan gāzes, gan malkas, un smējāmies — ja pavisam švaki ies, vāksim žagarus un kurināsim!»

Mājā vēl nav arī aizkaru, taču arī to izvēle notiekot ļoti rūpīgi. Stāsta Oļegs: «Iebraucot vienā veikalā, nekad nepaķeršu pirmo, kas patīk. Arī dzīvoklī viss bija saskaņots.» Inga piebilst, ka viņu ģimenē nav kā citiem, kad vīrs atbrauc mājās un viss ir jau uztaisīts, dizainers bijis: «Es tā nevaru, man gribas kopā iet pirkt pat izlietni un spoguli! Tāpēc arī lēnām mums iet. Es kaut ko atrodu, velku uz veikalu Oļegu, un otrādi, visu izspriežam kopā.» Ingai esot talants katrā lietā atrast gan efektus, gan defektus, atzīst Oļegs: «Ja es ieraudzīšu un teikšu — man patīk, tad Inga paskatīsies, salīdzinās un pateiks, kas ir labi un kas nav. Varbūt tāpēc mēs arī jau tik ļoti ilgi un labi sadzīvojam, ka visu lemjam kopā.»

«Perfektās bumbiņas» 

Brīvos mirkļus Sorokinu ģimene izvēlas pavadīt nevis tirdzniecības centros, bet gan izbraucot ārpus pilsētas. Stāsta Inga: «Mums patīk paskatīties citu mājas, arhitektūru, staigājam, skatāmies, kādi dārzi.» Pašiem ar savas mājas krāsošanu arī gājis visādi — nopirktā krāsa neesot atbildusi tam tonim, kāds bijis paraudziņā, līdz ar to nācies pirkt citu un pārkrāsot. Bet plāni esot lieli — uzlikšot bruģi, arī dārzs jau ir izdomāts — gribot ogas audzēt, uztaisīt kādu smilšu kasti, lai vismaz vienam bērnam tiekot tas prieks, neiztrūkstoši būšot arī basketbola grozs, jo hokejisti mēdzot uzspēlēt arī to. Oļegs atzīstas, ka labprāt kādreiz izmēģinātu triatlonu — peldēt, skriet un braukt ar riteni, bet uz pēdējo frāzi no Ingas puses atskan smiekli: «Nu, čau, ar riteni!» Hokejists smaidot atklāj, ka sieva vienmēr apsmejot viņu, jo pati esot riteņbraucēja.

Reiz kādā intervijā Oļegs teicis, ka viņiem ar Ingu esot perfect match («ideāla saderība» — no angļu val.), kas vēlāk žurnālā esot iztulkots kā «perfekta bumbiņa». Par šo stāstu Inga un Oļegs izplūst sirsnīgos smieklos: «Pēc tam domājām, kā tad viņi ir tulkojuši, no krievu valodas, vai? Visu dzīvi to atcerēsimies.»