Man ir draudzene, sauksim viņu par Intu. Ne pārāk tuva, drīzāk varētu teikt — laba kolēģe. Rakstu tāpēc, ka jūtos kaut kādā mērā vainīga pie notikušā.
Parunāsim par sieviešu solidaritāti!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nesen mums darbā bija ballīte, uz kuru es ierados ar savu angļu valodas skolotāju Raulu. Viņš ir no Lielbritānijas, dzīvo Rīgā jau divus gadus un, atklāti sakot, izmaksā man visai dārgi, taču man darbā ir vajadzīgas labas angļu valodas zināšanas, nekas cits neatliek, kā to mācīties un par to maksāt.
Raulu es paaicināju līdzi nejauši — mans draugs nevarēja tikt, man tikko bija beigusies angļu valodas nodarbība, Raulam bija brīvs vakars… Nu, tā bija apstākļu sakritība. Rauls ir vīrietis tā ap četrdesmit un visai seksīgs, turklāt vēl vecpuisis. Taču es jau pirmajā nodarbībā liku saprast, ka mani interesē tikai viņa angļu izruna, un kopš tā mirkļa nekādu pārpratumu vairs nebija.
Ballītē es Raulu iepazīstināju ar savu kolēģi Intu. Kāpēc tieši ar viņu? Pirmkārt, viņa labi runā angliski; otrkārt, viņa ir ļoti glīta un neprecēta sieviete tā ap gadiem 35. Citiem vārdiem, gribēju ļaut Intai patrenēt valodas zināšanas, iepriecēt Raulu ar glītas sievietes kompāniju un atbrīvot sev rokas, lai varu vakarā izklaidēties kopā ar kolēģiem.
Vakars bija jauks, visi, arī mēs trīs, apmierināti. Taču promejot pamanīju, ka Rauls ar Intu uz kāpnēm skūpstās… Nākamajās dienās viņa mani par Raulu iztaujāja. Jutu — puisis iekritis dvēselē. Bet es zinu, ka Raulam tādu Intu Rīgā ir vairākas…
Reiz nodarbībā viņš diezgan ciniski izteicās, ka latviešu meitenēm laikam patīkot britu vīrieši. Šodien viņš man stāstīja, ka romāns strauji virzoties uz priekšu. Viņš laikam Intu Ziemassvētkos aicināšot pie sevis ciemos uz Londonu. «Tātad tas ir nopietni?» vaicāju. «Nu ko tu, bet es taču neesmu nekāds atturībnieks,» viņš nosmīnēja.
Skaidrs, ka Inta cer uz kaut ko nopietnu un Ziemassvētkos gaidīs no Raula vismaz saderināšanās gredzenu, ja ne laulību dienas datumu… Ko man tagad darīt? Atvērt Intai acis? Aizliegt Raulam viņu tīt ap pirkstu? Tā nu viņa vai viņš mani klausīs…
Un beigās es vēl būšu vainīga, ka meitenei ir lauzta sirds…
Tikai, lūdzu, nerakstiet, ka visi briti čurā pie Brīvības pieminekļa! Brits, francūzis vai latvietis — tas šoreiz nav svarīgi. Patiesībā tas ir stāsts par sieviešu solidaritāti...