Kamēr mans draugs strādā Anglijā…

Kaut kas būs vai nebūs?

FOTO: no «Apollo» arhīva

Mans draugs pirms pusgada aizbrauca strādāt uz Angliju. Sākumā bija baigi grūti bez viņa. Nekāds telefonsekss mums nesanāca, pārāk dārgi.

Kaut kā ar laiku pieradu pie tā, ka seksa nav. Sportoju, strādāju, ja galīgi nevarēju, apmierināju sevi pati. Neviena cita man nebija, negribējās izpostīt attiecības.

Nupat viņš uz nedēļu bija atbraucis. Pirmajās reizēs bija labi, izsalkums lika sevi manīt, bet vēlāk sapratu, ka man tā īsti ar viņu gulēt vairs negribas. Kaut kā to laiku nomocīju. Pa šo nedēļu pamēģināju arī šo to no žurnālu piedāvātā arsenāla — šampanieti, sveces, noskaņu utt. Nekā…

Pēc pusgada draugs braukšot mājās pavisam. Nevaru saprast, ko tad man darīt. Pati piekritu, ka viņš brauc prom uz tik ilgu laiku. Bet tad es nedomāju, ka man ar viņu vairs negribēsies kopā būt gultā! Taču tagad viņam pateikt, ka negribu, — tā arī būtu liela nodevība.

Slikti tā un slikti šitā… Viņš taču cenšas arī manis dēļ. Lai mums būtu nauda kopdzīves dzīvokļa pirkšanai. Zinu, ka viņam tur, Anglijā, neiet viegli. Gan darbs grūts, gan mājas tālu. Gan Latvijas pietrūkst. Arī manis — vismaz viņš tā saka… Un man jau viņa arī trūkst! Tikai ne gultā…

Tā arī nezinu, vai mums kas vēl sanāks vai ne. Varbūt tas ir atsvešināšanās dēļ un vēlāk atkal būs labi? Bet kurš man pateiks?...

Uz augšu