Redakcija saņēma Aijas vēstuli (uzvārdu viņa lūdz neminēt). Meitene it kā uzdod jautājumu, it kā gaida padomu. Viņas atklātība ir atbruņojoša. Tad ko Aijai teikt? Ka rotaļāties ar vīriešu jūtām ir slikti?
Kāpēc es rotaļājos ar vīrieša jūtām?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
* * *
«Nu, vispār traki! Man to vīrieti nekādā ziņā nevajag! Ne gultā, ne sadzīvē, ne par vīru, ne par mīļāko. Bet es nekaunīgi koķetēju, pavedu, ka nobrakšķ vien, un, protams, arī guļu ar viņu. Ar skaidro saprātu aptveru, ka tā nav jādara, bet mana maitas-čūskas daba dzen sagrozīt zēnam galvu tā, lai nesajēdz ne rīta, ne vakara. Man tas arī izdodas. Tieši tāpēc, ka nekādi neesmu tai vīrietī ieinteresēta, mani nesatrauc, vai es ko izdaru labi un pareizi. Mani neuztrauc, kādas sekas varētu būt kādai no manām kaprīzēm, darbībām vai frāzēm. Brīžam it kā pa jokam izmetu visnotaļ aizskarošas lietas.
Pats satriecošākais ir tas, ka mana uzvedība, lai kāda tā būtu, viņu sajūsmina un liek vēl vairāk manī ieķerties. Nesen bijām aizbraukuši neilgā ceļojumā «pa dzimtenes ārēm». Viss bija skaisti un pat romantiski. Nakšņojām lauku viesnīcās. Gājām garās sniegotās pastaigās. Pikojāmies un dauzījāmies. Tiešām, bija gandrīz brīnišķīgi. Tiesa, pie beigām viņš mani sakaitināja ar savu sajūsmu par mani.
Pārbraucot mājās un atvadoties, tā vietā, lai godīgi pateiktu, ka zēns var nelolot cerības, ka mums vajadzētu vispār pārtraukt tikties, es atvadoties saldi pasmaidīju un izmetu kārtējo āķi līdz nākamajai tikšanās reizei.
Kāpēc es esmu tāda egoistiska maita?»