Parunāsim par tematu «Uzticība»!

FOTO: EPA - AFI

Manuprāt, to, kuru tu patiesi mīli, nekrāpsi un pat negribēsi krāpt.

Vai esat meklējuši terminu «krāpšana» LR Krimināllikumā? Tur ir rakstīts: «Svešas mantas vai tiesību uz šādu mantu iegūšanu, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos, vai ar viltu».

Attiecībās kādu krāpt var tikai tad, ja ir krāpjamais objekts, vai ne? Un, ja tu kādu cilvēku uzskati par (vismaz šā brīža) savu partneri, tātad kāda cita cilvēka (partnera) iegūšana ir krāpšana. Tu krāp uzreiz divus cilvēkus: to, kurš tev uzticas, un to, kuru tu iekāro.

Arī iemīlēšanās ir labi organizēta reklāmas kampaņa, un tās ietvaros mēs katrs sevi prezentējam, kā nu protam. Ja kampaņa veiksmīga, tava iekārotā svešā manta uzķeras. Jāsauc krāpnieks pie kriminālatbildības!

Vēl ir jārunā arī par terminu «cieņa». Cieņa pret sevi un otru, kuru mīli kā sevi pašu. Ja cieņa tavā dzīvē nebūs tikai vārds, bet darbojošās persona, tad nebūs tādu galējību kā «absolūta brīvība» un «būt piesaistītam». Nevis caur asarām un/vai  ar varu nebūs, bet reāli – vienkārši vienudien attapsi, ka tev nav jādomā tādās kategorijās kā «norauties» un «piesieties».

Daudzi par neuzticības iemeslu min rutīnu. Rutīna ir reālāka par reālu. Tikpat reāla, kā mēdz būt gandrīz tukšs bankas konts. Un tikpat reāla ir realitāte, ka viens no partneriem tiešām vairs nav labs gultā. Nav labs tev – kādam citam būs super! Ja «bankas konts» ir tukšs, tad tu ar «reklāmas kampaņām» un visādām citādām viltībām mēģini krāpties, lai papildinātu savu «tukšo kontiņu».

Pretīgi. Bet saprotami. Jo reāli. Svarīgi – cik godīga ir tava kampaņa; vai tu pasaki tam, ar kuru gribi krāpt otru: «Prece kā tāda tev nebūs, bet kampaņa solās būt jautra. Piedalīsies?»

Sabiedrībā valda uzskats, ka neuzticība ir kas neķītrs, nelabs un vispār sabiedrības balstus graujošs. Tas tāpēc, ka par krāpšanu ir Kriminālpants. Tāpēc, ka tu apzināti čakarē (vismaz) divus cilvēkus, bet pats gribi izbrist sauss no ūdens ar jaunu «konta papildinājumu», ko būsi ieguvis ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos vai ar viltu.

Ja tu gribi, tad ej! Lūdzu – brīvas rokas – ej! Bet neliec man klausīties, ka tavas gribēšanas ir norma un ka tā būs mūsu ikdiena. Jo, ja tev to nevajag ne fiziski, ne morāli, ne kā citādi, tātad tu vienkārši gribi mani krāpt – tev vienkārši patīk krāpšanas fīlings. Ja tā – tikpat vienkārši – ej turp, pie kā (ko) gribi! Un pie manis vairs nenāc!

Ja uz katriem 100 000 pretējā dzimuma pārstāvju tikai viens ir īpašais cilvēks un ja reiz tu viņu esi saticis, tad kāda vella pēc tikpat liela iespēja pastāv būt neuzticīgam? Vienkārši esiet kopā ar savu īpašo cilvēku!!!

Vai neuzticība ir pazīme, ka mīlestības vairs nav? Es neņemos formulēt šīs augstās jūtas (nejaukt ar iemīlēšanos), bet tā ir īpaša sajūta, ka caur cilvēku, kuru mīli, tev pieder pasaule un tu piederi pasaulei. Tu esi piepildīts un neko citu Tev vienkārši nevajag. Negribas!!! Un tas ir vienādi kā vīriešiem, tā sievietēm.

Nav tā, ka tu kļūsti impotents un vairs neredzi nevienu citu pretējā dzimuma pārstāvi. Tu redzi, tu vari pat iekārot – tas ir normāli un pat veselīgi jūsu Mīlestībai, bet tev nav gribēšanas savu iekāri realizēt. Jo tu cieni sevi un mīli otru kā sevi pašu. Tu esi progresējis dzīvnieks – tu neesi muša, kas patirinās uz (vai zem) otras lidojumā. Tu esi spējīgs mīlēt. Un tad vairs nav visas tās atrunas, ar ko mēdzam atmazgāt savu miesaskāri: nepiesaucam vairs ne «privātīpašnieciskumu», ne «es gribu», ne arī  «neviens nevienam nepieder». Tad vienkārši IR.

Uz augšu