Helēna ievainota

Tie, kas Demakovu pazīst, nešaubās, ka pēdējais piliens, kas ministri iegrūdis slimības gultā, ir premjera aizliegums virzīt viņas izauklēto akustiskās koncertzāles projektēšanu. Bargus vārdus, sešu miljonu latu vērto Demakovas parakstīto līgumu nodēvējot par «amorālu rīcību», tam vakar veltīja arī prezidents Valdis Zatlers. Dusmīgi uz Demakovu ir pat viņas partijas biedri, no kuriem daži Neatkarīgajai sūkstījās, ka «viņa mums ir aizlikusi kāju priekšā» un Demakovas slepšus parakstītais miljonu līgums «ir vēl lielāka kļūda nekā Slaktera baltie dīvāni». Par kādu TP izrāvienu varot runāt, ja pašu vadošie politiķi un ministri tik neapdomīgi rīkojoties? Tas radīja iespaidu, ka Demakovas demisija, ja tā nāktu, tiktu akceptēta.

Kamēr ministre nav apārstējusi savu «locītavas kaula saslimšanu», par ko viņa paziņoja trešdienas rītā, premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) ar Demakovu nevarot tikties un izvērtēt viņas pausto gatavību demisionēt. Trešdienas rītā pēc paziņojuma par slimību, kas izrādījās kas vairāk par saaukstēšanos vai emocionālu krīzi, no kurām politiķe nav bijusi pasargāta arī iepriekš, mīkstāka kļuva arī Demakovas partijas biedru nostāja, kas mudināja paziņojumu neuztvert kā jau notikušu demisiju.

Kad 2007. gada rudenī TP valde aiz slēgtām durvīm sprieda par Aigara Štokenberga izslēgšanu un partiju pamest izlēma Demakovai tuvais Artis Pabriks, kultūras ministre nespēja izturēt apspriežu telpas spriedzi. Sasarkusi, ar pierei piespiestu delmu izsteidzās priekštelpā pie žurnālistiem, palūdza sastumt ķebļus un atgūlās – pārdzīvojumu dēļ bija sākušās muguras sāpes. Tas bija ļoti teatrāli, bet arī ļoti cilvēcīgi. Iespējams, līdzīgs sirdēstu radīts slimības saasinājums emocionālo ministri, kuru politiķi un žurnālisti savā starpā visbiežāk sauc vārdā – par Helēnu, piemeklējis arī tagad.

Helēna Demakova vienmēr ir bijusi spilgta, emocionāla un pretrunīga politiķe. Savulaik visā nopietnībā Tautas partijas iekšienē paudusi gatavību pretendēt uz aizsardzības ministres amatu, kas Latvijas vīriešu dominētajā politiskajā elitē tika uztverts ar smīkņāšanu, vēlāk viņa apspriesta arī kā iespējama Aigara Kalvīša pēctece valdības vadītāja amatā un šī mērķa vārdā partijas vadībai solījusies būt mazāk emocionāla, katrā ziņā «vairs neraudāt».

Tikpat pretrunīgi vērtēta Demakovas īstenotā kultūras politika. Rakstnieks un LTV raidījuma 100 grami kultūras vadītājs Arno Jundze gan pareģo, lai arī šobrīd daudzi neslēpj prieku par Demakovas krišanu, «pēc tam visi vēl raudās un pieminēs labos laikus Latvijas kultūrā». Viņa ir neparasti enerģiska vilcēja, bīdītāja un stūmēja, kas velk, bīda un stumj nevis uz personisku vai partijisku, bet uz visas nozares pusi un domā ilgtermiņā, – tas silti iesakāms arī citu nozaru ministriem, vērtē Rakstnieku savienības vadītāja Kolmane.

Demakovas laikā kultūras nozare ir sadzirdēta – ne tikai kā sabiedrības kulturāli smalka brošiņa, bet tautas būtiskums, viņas laikos panākts daudz kas svarīgs – rakstnieki tikuši pie Ventspils mājas, pie «bibliotēku naudas», Kultūrkapitāla fonda stipendijām un grāmatām, strīdīgi vērtētās Latvijas Nacionālās bibliotēkas būves. Tikmēr Mākslinieku savienības prezidents Mārtiņš Heimrāts, noņemdams cepuri Demakovas priekšā par viņas centieniem panākt trīs lielo kultūras būvju celtniecību Rīgā (jo katra lielpilsēta bez šādām būvēm esot tikai ciems), kritiski atzīst, ka šo kultūras ministri raksturo «zvaigžņu politika», kad aprūpēts tiek ne tik daudz vispārējais līmenis kā spožākās kultūras izpausmes. Bet arī tā esot respektējama izvēle.

Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars ministri raksturo kā izcili profesionālu, gudru un jūtīgu cilvēku, kas apbrīnojami pārzina kultūras lauku. Kultūras cilvēku aprindās klīst jau apsūnojuši stāsti par Demakovas apsēstību ar mākslu un vēlmi savā kaislībā dalīties ar citiem. Kad uz Maskavu devusies kārtējā kultūras darbinieku delegācija, Demakova skrējusi un par savu naudu visiem pirkusi ieejas biļetes Tretjakova galerijā.

Kā galveno Demakovas «nelaimi» Arno Jundze min viņas autoritārismu, ar ko esot izskaidrojama arī ministres tuvāko cilvēku loka izvēlēšanās Kultūras ministrijā. Viņaprāt, Demakova ap sevi savākusi cilvēkus, kuri «luncinās apkārt», atbalstot ministres viedokli un cenšoties nepaust savu, ja tas varētu izrādīties pretējs. Ieva Kolmane par to saka – tas, kas no malas vienādiņ izskatījies pēc autoritārisma un favorītisma, droši vien izskaidrojams ar ministres, pašasprāt, efektīvāko vadības stilu – paļaušanos uz nedaudzu izraudzītu ekspertu viedokli. No vienas puses, tieši tāpēc pie konkrētiem lēmumiem izdodas tikt gana drīz un strauji, no otras – ne vienu reizi vien iznācis dzirdēt kurnēšanu, ka ļoti daudzi nav uzklausīti. «Tāpēc daudz ir arī pazemoto un apvainoto,» teic Rakstnieku savienības vadītāja.