P 26.10.2020.

Kā vīri ņirgājas par sievām

FOTO: EPA - AFI

Istabā skanēja klaigas. Sandra, Lina un Edīte, savākušās pie Gabrieles svinēt viņas vārdadienu, stāstīja dzīvesstāstus, pārtraukdamas cita citu ar izsaucieniem, replikām un komentāriem.

— Mana kaimiņiene vakar salika mantiņas un izgrūda savu veci pa durvīm. Saka — es vairs nevaru, ej pie mammas vai kur gribi, padzīvosim atsevišķi, — Lina sarauca degunu.

— Kura kaimiņiene? Tā friziere Inese, kura dvīnītes audzina? — painteresējās Sandra.

— Aha, vairs nevarēja izturēt. Saka — kas man no tāda cilvēka? Nekāda atbalsta dzīvē. Viena aru, bet šim darba nav, un galvu arī nelauza, kā nopelnīt. Staigā pa māju un vēl auro uz visiem. Ērglis! Tad nu ar izlēma sieviete. Un pareizi darīja. Vismaz mierīgāk dzīvos. Un varbūt arī kādu atradīs.

— Bet kādi tie vīrieši! Kaut kādi vāji, bezspēcīgi, — ar riebumu sacīja Edīte. — Nespēj piemēroties dzīvei. Paceļ balsi un iedomājas, ka spēku izrādījuši.

— Viņi grib, lai sieviete gan naudu nopelnītu, gan māju uzkoptu, gan par vīru parūpētos, gan vēl būtu skaista, — Sandra greizi pasmaidīja.

— Jā, bet varētu teikt: esi tikai skaista, bet es naudu nopelnīšu, — sapņaini nopūtās Lina un pati pasmējās par saviem vārdiem.

— Ai, nezinu... Tu gribētu būt atkarīga? — neticīgi pavērās Edīte. — Es nu noteikti ne.

Lina pasmaidīja, ieturēja pauzi, kā kaut ko atcerēdamās, un izsmējīgi noteica:— Manas jaunās darbabiedrenes māsa, izrādās, jau gandrīz sešus gadus precējusies ar bagātu mužiku. Viņa pati nekur nestrādā, bet, kā mēdz teikt, nekā viņai netrūkst. Braukā jaunā automašīnā, viņu dzīvoklis ir liels, labi iekārtots, vārdu sakot — var apskaust. Bet iedomājieties — viņa visu dara tā, kā tas mužiks liek.

Lina izteiksmīgi paskatījās uz draudzenēm un turpināja:
— Viņam, redziet, patīk dabiskas sievietes... Tāpēc, kad iet ciemos, aizliedz viņai krāsoties. Un viņa iet bez jebkāda meikapa!

— Ak kungs, es tā nevarētu! — Gabriele piesedza muti ar roku. — Nekrāsojusies jūtos kā bez svārkiem. Pat miskasti iznesot, lūpas nokrāsoju.

Sandra līdzcietības pilnā balsī turpināja:
— Iedomājos, kā viņa, nabadzīte, jūtas... Atnāc uz viesībām, visas sievietes ar meikapu, ar frizūrām, cita citu nopēta, bet šī kā bārenīte — noplukusi, bez krāsām, toties, rau, dabiska... Vot, riebeklīgs vecis! Ņirgājas, kā vien var.

— Nezin, cik viņai gadu? Varbūt kaut kāda astoņpadsmitgadīga, nabadzīte? — jautāja Edīte.

— Vēl neprot par sevi pacīnīties.

— Ha, astoņpadsmit! Trīsdesmit drīz būs! — paziņoja Lina, apmierināta ar radīto iespaidu.

— Bet klausieties tālāk. Viņa pērk tikai visdārgākās drēbes, labākās kurpes, ļoti skaisti ģērbjas. Panēsā — un pēc tam māsai, tai manai darbabiedrenei, atdod. Es uzreiz pamanīju, ka viņa moderni ģērbjas, un domāju, ka droši vien kāds mīļākais ir, jo pati šķīrusies, bērnu audzina un no mūsu algām jau tā neapģērbsies... Bet te, izrādās, māsa valkātās atdod. Šodien ar tik smuku kostīmiņu atnāca, man acis uz kātiņiem... Tad... Pagaidiet, ko es te gribēju pateikt?

— Darbabiedrenei ir stulbs vecis, toties viņa nestrādā un ļoti labi ģērbjas, — izpalīdzīgi atgādināja Edīte.

— Ā... Tātad tai māsai, iedomājieties, par visu līdz pēdējam centam vīram jāatskaitās, — pēdējos vārdus uzsvēra Lina. — Piemēram... viņai vajag naudu jaunām zeķēm. Bet viņš liek parādīt vecās: vai tiešām saplīsušas. Un viņa nes, rāda, tad viņš noskaita naudu labam zeķu pārim.

— Un viņa šitā dzīvo sešus gadus? — Edīte riebumā saviebās. — Pretīgi klausīties. Tikai jukusi varēja tādu veci izvēlēties.

— Varbūt, kamēr izvēlējās, viņš tāds nebija, — iejaucās Gabriele.

— Neviens netraucē tagad tādu debiliķi pasūtīt pie velna, — neatlaidās Edīte.

— Aha, tikai neaizmirsti, ka turīgi pielūdzēji ar baltiem zirgiem nejādelē, — ironiski pasmaidīja Lina. — Šito pametīsi — un kas? Paliksi pie cauras siles.

Sandra skumji pašūpoja galvu:
— Jā, viņa šitā maksā par savu grezno dzīvi... Droši vien paskatās uz savu šķirto māsu, kurai no mazās aldziņas vēl bērns jāuztur, un nodomā, ka labāk jau dzīvot tā, nekā strādāt un trūkumu ciest.

Edīte dziļi nopūtās: — Tomēr — kā var atļaut sevi tā pazemot, ko, meitenes?

— Ai, tas vēl nekas, var būt sliktāk, — dzīvi iesaucās Gabriele. — Es pazīstu vienu sievieti, kura nemaz nevar iziet no mājām, ja vīrs aizbraucis. Nekur! Pilnīgi nekur! Ne uz veikalu, ne vēl kur, iedomājieties! Bet vīrs aizbrauc komandējumā uz nedēļu divām. Un viņa sēž kā cietumā. Tik vien kā cietums skaists — liela, grezna māja. Vēl kas interesanti — kad vīrs atgriežas, jābūt sagatavotai gardai maltītei. Iedomājieties? Viņa nedrīkst no mājas iziet, bet ēdamajam jābūt, un vēl visgaršīgākajam!

— Kaut kādas šausmas! — Edīte pablenza sastingušām acīm. — Es reizēm domāju, ka daļa vīriešu ir slimi, pa pusei idioti... Vai varat iedomāties, ka sieviete tā rīkotos?

— Nē, protams, nē, — izjusti nopūtās Lina. — Sievietei pat doma nerastos šitā ierobežot otru cilvēku.

— Bet jūs klausieties! Ziniet, kāpēc viņa to pacieš? — noslēpumaini smaidīja Gabriele. — Viņa pirms tam strādāja par pārdevēju, saņēma četrsimt litu, bet tagad, atnākusi uz veikalu, vienā reizē par tādu summu iepērkas. Tad iedomājieties, kas viņu gaidītu, ja viņi izšķirtos? Tas būtu kā kritiens bezdibenī.

— Kā sievietes tā var... — skumji sacīja Edīte. — Es tik un tā kaut ko darītu, tā vai citādi ieķertos dzīvē, bet nesamierinātos ar bagāta idiota izdarībām.