Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10000895t1h3fe2.jpg)
Izvēlēties vannu nav vienkārši, bet pietiekami sarežģīti, un tas prasa pūles. Ar ko sākt un pēc kādas mērauklas vadīties? Pamēģināsim noskaidrot.
Senie paziņas
Šīs vannas ir pazīstamas gandrīz katram, kurš ir nodzīvojis vismaz divdesmit gadus. Čuguna vannas atradās dzīvokļos, kurus vai nu mēs vai mūsu vecāki par velti saņēma no valsts. Izvēles nebija daudzus gadus, tāpēc vairākums no mums, pat veicot pilnīgu dzīvokļa remontu, neatrada iespēju nomainīt vannu.
Taisnības labad jāsaka, ka čuguna vannas līdz pat šim laikam izmanto visā pasaulē, bet, ja vanna vēl ir ar ūdens masāžu, tad Eiropā tā maksās diezgan dārgi. Kāpēc? Čuguns ir izturīgs pret rūsēšanu un labi saglabā siltumu. Ja jums patīk pirms miega pusstundu atbrīvoties siltā ūdenī, tad šī vanna ir jums.
Lēti un viegli
Tērauda vannas ir lētas un vieglas pacēlumā. Bet tieši to vieglums arī rada bažas: kādas tās ir aizdomīgi ne pamatīgas, un vēl – ūdens tajās līst ar tādu skaņu, ka visi kaimiņi zinās, kad jūs ejat vannā. Taisnība, vannai uzstāda gumijas blīves, lai novērstu šo efektu, tomēr skaņa paliek. Tērauds arī atdziest pietiekami ātri; to vajag ņemt vērā, ja jums patīk pagulēt dažas stundiņas putu ūdentiņā.
Labām vannām tērauda biezums ir ne mazāks par 3,5 mm. Bet atšķirt mūsdienīgu tērauda vannu no, teiksim, čuguna vannas parastam lietotājam pagrūti: emaljas klājums vienāds un, ja nav redzama apakšējā ar emalju nepārklātā daļa, tad pat zinošs cilvēks var kļūdīties. Kā noteikt, ka tā ir no tērauda? Padauziet pa tās malu un dzirdēsiet īpašo «skārda» skaņu.
Jauns draugs no akrila
Akrila vanna, šķiet, ir pati izplatītākā mūsdienīgo vannas istabu iemītniece. Veikalos tās ir nopērkamas lielos daudzumos un visdažādāko ražotāju. Pamatots jautājums: ar ko tad tās atšķiras viena no otras? Kā noskaidrots, ar akrila veidu, māksliniecisko noformējumu un stiegrojuma slāni.
Par māksliniecisko noformējumu skaidrs. Liekas, nav īpašas vajadzības stāstīt par to, ka akrila vannas var būt apaļas, kvadrātveida, ovālas un trijstūra; domātas diviem cilvēkiem ar elkoņu paliktņiem un rokturiem, ar kāpnītēm un caurspīdīgiem iluminatoriem sānos.
Bet ar akrilu un stiegrojuma slāni, šķiet, jātiek skaidrībā. Kas tas tāds akrils jeb zinātniski – metaakrilāts? Zinātnieki apgalvo, ka tas ir «sintētiskais polimērs», ētera un akrila skābes polimerizācijas rezultāts, bezkrāsaina lipīga kaučukveidīga viela, kura ir izturīga pret skābekļa iedarbību, ķīmiskajiem reaģentiem un saules stariem». Vienkārši runājot, plastmasa.
Vannu no akrila veido apmēram tā; ņem akrila plāksni, sasilda, bet pēc tam ar īpašu vakuuma kameru no tās izpūš vajadzīgās formas sili. Šajos gadījumos plāksnes biežums ir dažāds, tāpat arī paša akrila īpašības. Atbildīgi ražotāji akrila kārtu veido ne plānāku kā 5–6 mm. Lai cik dīvaini tas būtu, jo labāks ir akrils, jo sliktāk tas lokās, tādēļ vannām ar īpaši sarežģītu māksliniecisko noformējumu lieto akrilu ar sliktākām īpašībām. Skaistums prasa upurus.
Tikko izliekto sili kā vannu vēl lietot nevar; akrils uzvedas kā parasta plastmasas bļoda, liecas uz visām pusēm un piepūšas no pielietā ūdens kā gaisa balons. Tādēļ sagatavi vajag rūpīgi nostiprināt vai – kā saka ražotāji – stiegrot. Tas izskatās tā: akrila vannas apakšējo virsmu nosmērē ar īpaši izgatavotiem epoksīda sveķiem, kuri sacietējot sastindzina plastmasas «kustīgumu». 2–3 tāda maisījuma kārtas no stikla šķiedras ar sveķiem, un vanna iegūst neparastu stingrumu. Jo biezāks stiegrojums, jo labāka vanna. Slāņu skaitu, ar kuriem rūpnīcā nostiprina vannu, var noteikt, rūpīgi apskatot vannas sānu malu. Slāņus skaidri var redzēt kā kokam gadskārtu riņķus. Var arī pieklauvēt. Jo vairāk slāņu kārtu, jo dobjāka skaņa. Skaļums un plānums te nesader.
Tagad daži vārdi par akrila vannu priekšrocībām. Kas notiks, ja jūs nejauši iemetīsiet tērauda vai čuguna vannā kādu dzelzs priekšmetu? Trauslā emalja nekavējoties atšķelsies. Uz tērauda virsmas parādīsies arī iespiedums. Vai to visu var labot? Diezin vai. Sabojāto vannu var mēģināt pāremaljēt no jauna. Taču tās sākotnējo izskatu jūs tik un tā neiegūsiet. Ja kaut kas tāds notiek ar akrila vannu, tad vajag tikai mazliet dziļāk paskrāpēt katru plaisu apkārt šķēlumam, saliet to visu ar akrilu, noslīpēt. Nekādu pēdu nepaliks. Akrila komplektu remontam pārdod tajos pašos veikalos, kur vannas. Nekādu īpašu prasmju nevajag, visa atjaunošana notiks pavisam lēti un ļoti ātri.
Mūsdienīgās tehnoloģijas nodrošina izturību pret izdilšanu (laba akrila vanna faktiski ir mūžīga), kā arī siltumizolāciju un skaņas izolāciju (ūdens siltuma saglabāšana un zemais trokšņa līmenis, laižot vannā ūdeni, ir tāds pat kā čuguna vannā).
Tālāk jūsu izvēle!
***
Tehnoloģijas «vannu būvē» nestāv uz vietas. Pavisam nesen tirgū parādījās vēl viens materiāls – kvarils (quaryl) – kvarca un akrila maisījums. Kvarcs palielina akrila izturību, un stiegrojums tam vairs nemaz nav vajadzīgs. Sabojāt kvarila virsmu praktiski nav iespējams: nejauši vannā iekritušais priekšmets neatstās nekādas pēdas jaunmodīgajam materiālam uz vannas virsmas. Vanna no kvarila ir smagāka nekā akrila, bet vieglāka nekā čuguna vanna. Uz savas cietības pamata kvarila vannas ļauj izmantot mākslinieciskajā noformējumā izteiktas līnijas, bez noapaļojumiem.
***
Ja pirms gadiem desmit ārzemju vārds «džakuzi» izsauca vieglu skaudību un bijīgu cieņu – ko tādu varēja atļauties tikai šīs pasaules varenie. Pašlaik līdzīgas izpriecas ir kļuvušas daudz pieejamākas, kā arī arvien biežāk to sauc ar vienkāršu vārdu savienojumu «ūdens masāžas vannas». Bet Kandido Džakuzi, kura vārdā nosaukta milzīga kompānija, kura ražo ūdens masāžas vannas, nav nekas cits kā šī brīnuma izgudrotājs.