Un atkal tas pats vecais stāsts — sēžu viena pati, nu jau vairākas stundas hipnotizēju telefonu, gaidot to īpašo melodiju, kas piedēvēta tikai viņam vienīgajam...
Par nepareiziem uzsvariem un vīriešiem, kuri jāaizmirst
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Es izdomāju simtiem loģisku iemeslu, kāpēc tā sasodītā klausule tomēr klusē — viņu apzaga tunelī, viņš gādā par saslimušu vecmāmiņu, viņš iekļuva negadījumā, ieguva īslaicīgu amnēziju un vienkārši neatceras, ka bija solījis man padot ziņu utt. Bet es neredzu vai drīzāk negribu redzēt vienu galveno — sāpīgu, tomēr svarīgu — patiesību... Es vienkārši esmu viņam vienaldzīga.
Es noteikti neesmu unikāla ar šādu dzīvesstāstu, gluži otrādi, unikālas ir tās sievietes, kurām tā nav gadījies... Bet kāpēc tā notiek un kāpēc mēs ļaujam tai parādībai, vārdā «es vienkārši esmu viņam vienaldzīga», progresēt?
Visa pamatā ir apmāns — pašapmāns. Cilvēku dabā ir sevi maldināt. Daudzi vārdu salikumā «saldi meli» tomēr liek uzsvaru uz pirmo vārdu. Tā ir sava veida garīgā narkoze, taču atcerēsimies: kad tā pāriet, sāpes jau nekur neizzūd, tās tikai iegūst citu formu — tās ir nevis asas un īslaicīgas, bet gan ilgstošas un velkošas.
Mīļās dāmas, atbildiet pašas uz jautājumu: kāpēc, kad viņš zvana tikai reizi nedēļā, mēs liekam uzsvaru uz «zvana» un turpinām lēnītēm kust zem viņa vārdu starojuma, nevis uz «reizi nedēļā» un ignorējam šo vienīgo signālu?
Dažas no mums pat ir tik izveicīgas savā fantāzijā, ka secina: vīrietim ir bail saņemt atteikumu, viņš ir kautrīgs, viņš ir sliktā noskaņojumā un baidās nogrūst dusmas uz mums, un (uzmanību, īstā pērle, ko dzirdēju ne no vienas vien sievietes!) viņš baidās pieķerties, lai vēlāk nebūtu sāpīgi...
Dārgās, varbūt tomēr ne velti stiprais dzimums tiek saukts par stipro? Mēs pašas uzskatām, ka tas ir vīrieša pienākums — gādāt par tuviniekiem, kārtot, bīdīt lietas, aizstāvēt dzimteni galu galā. Un te mums ienāk prātā, ka vīrietim pēkšņi vairs nav spēka vai apņēmības, lai paceltu telefonu un uzspiestu numuru?
Muļķības! Ja vīrietis gribēs, viņš zvanīs, baidīšanās periods viņam jau sen pārgājis, jau pamatskolas vecumā. Aizņemtība arī tikai skaisti aizsedz nevēlēšanos. Un tāpat ir citos gadījumos — viņš neiepazīstina ar saviem draugiem, viņš nezvana vispār, viņš zvana un nāk tikai tad, kad ir reibumā, viņš neatzīst faktu, ka jūs satiekaties, viņš nekur neaicina, dodot priekšroku randiņiem jūsu teritorijā...
Ja kaut viena no uzskaitītajām parādībām ir raksturīga jūsu mīļotajam, tad nav vērts — pazūdiet no viņa dzīves vai arī agri vai vēlu viņš pazudīs no jūsējās, paliks vien ļoti rūgta pēcgarša...
Manā gadījumā bija asaras, depresija. Un tad viens zvans izrauj no tā ārā un jau pēc mirkļa grūž vēl dziļākā bedrē! Viss pārgāja tajā mirklī, kad vienu draudzeni sāka aplidot kāds jauns jauks cilvēks. Skatījos uz viņa attieksmi un sapratu, ka tam visam ir jābūt tā, nevis līdz absurdam nepareizi, kā tas ir man...
Es pārtraucu šīs bezjēdzīgās attiecības bez attiecībām, ignorēju viņa zvanus. Beigās viņš pazuda no manas dzīves, bet pēdējais vārds tomēr bija man...
Tagad esmu ļoti laimīga, satiku cilvēku, kurš tiešām novērtē mani un zina, ko viņš grib. Intrigai jābūt, bet svarīgi, lai tas ir tikai pipariņš attiecību veidošanā, nevis pamatakmens, uz kā viss balstās... Novēlu jums veiksmi, galvenais — nezaudēt pašcieņu un mīlēt sevi. Banāla, bet neapstrīdama patiesība!