Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10162451t1h1738.jpg)
Manas laimes kalējs
«Katrs pats savas laimes kalējs,» teikts sakāmvārdā. Taču ir arī tāda māksla — būt nelaimīgam. Psihologs Pauls Vaclaviks šo mākslu aprakstījis savā slavenajā grāmatā.
Daži cilvēki šo mākslu izkopj līdz perfekcijai: viņi visu saskata negatīvā gaismā un grupā allaž pamanās ieņemt nelaimes čupiņas vai grēkāža lomu. Laime nav paša pūliņiem sasniedzama, tomēr zināmā veidā mēs paši esam atbildīgi par savu laimi. Mēs esam atbildīgi par to, vai dzīvei sakām jā vai nē. Sakot beznosacījumu jā tādiem, kādi esam, un mūsu liktenim, mums pretī plūst laime. Laime atkarīga no likteņa. Vai liktenis ir labs vai ne, atkarīgs no mūsu redzējuma, no tā, vai mēs atbildam ar jā vai nē.
Laimīgais Hanss
Vai cilvēks var iemācīties būt laimīgs? Dažādas sengrieķu filozofiskās skolas bija pārliecinātas, ka laimi var iemācīties, taču ne tad, ja pēc tās apzināti tiecas. Stoiķiem ceļš uz laimi nozīmēja vingrināšanos tikumā un atteikšanos no visiem afektiem un kaislībām. Kas ir brīvs no kaislībām, tas sasniedz iekšēju mieru un laimi. Epikūrs saviem skolniekiem ieteica mācīties esības prieku un būt mierā ar to, kas ir dots. Neoplatonisms ceļu uz laimi saskatīja kontemplācijas treniņā. Kas kontemplācijā paceļas līdz Dievam un saplūst ar Viņu, piedzīvo patiesu laimi. Pasakas mums stāsta par daudziem dažādiem ceļiem uz laimi. Lielākoties varonim jāpiedzīvo daudz briesmu un pārbaudījumu, pirms viņš apprec princesi un var ar viņu dzīvot laimīgi. Daudzās pasakās laime atrodama grūta ceļa beigās.
Tieši par laimes tēmu ir pasaka «Laimīgais Hanss». Hanss ir laimīgs, par darbu saņemot zelta tīrradni. Taču tad viņš to apmaina pret zirgu, zirgu savukārt pret govi, to pret cūku, cūku pret zosi un zosi pret akmeni. Katru reizi viņš, iegūstot ko jaunu, ir laimīgs. Taču vienmēr iegūtā lieta kļūst viņam par apgrūtinājumu. Kad beigās viņa akmens iekrīt ūdenī, Hanss jūtas kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Atsakoties no visa, viņš jūtas brīvs un laimīgs. Viņš nepiesien sirdi lietām.
«Man nepieder nekas — un pieder viss,» — tā varētu aprakstīt visu laiku un visu reliģiju viedo attieksmi. Tikai tas, kas savu sirdi nepiesien nekam radītam un kas var atteikties no tā, pie kā citi turas, ir patiesi brīvs.
Nepārsniedz mēru
Cilvēks ilgojas pēc īpašuma, pēc kaut kā satverama. Jo vairāk viņam ir, jo vairāk, viņaprāt, viņš pieder pats sev un ir pats pār sevi kungs. Viņu dzen cerība pašam būt noteicējam pār sevi.
Īpašums nav nekas slikts. Cilvēkam vajadzīgas drēbes, barība, mājas, lai varētu dzīvot. Taču pastāv briesmas, ka cilvēks savā tieksmē pēc īpašuma zaudē mēra izjūtu. Dzīvnieks vēlas tikai tik daudz, cik viņam nepieciešams. Cilvēks savā alkatībā var zaudēt mēra izjūtu, un mēra izjūtas trūkums padara viņu atkarīgu no īpašuma. Iekrātās bagātības fascinēts, viņš vienmēr grib vēl un vēl. Viņš nevis izbauda to, kas viņam ir, bet nemitīgi meklē ko jaunu un nemanot kļūst apsēsts ar tieksmi pēc īpašuma.