Gerdas plauksta bezspēkā noslīdēja gar platās gultas malu. Cieši sažnaugtie pirksti atslāba. Mākslīgais loceklis izkrita no rokas un ar mīkstu būkšķi atsitās pret grīdu. Istabā krītošajā ielas laternas gaismā bija labi saskatāms sievietes kailais, sviedriem klātais, baudu līdz galam neguvušais ķermenis.
Nekā. Nekas nesanāca. Atkal. Kā vienmēr.
Viņa piecēlās, un tāpat kaila devās uz dušu. Pirms tam spējā naida uzplūdā iespēra mākslīgo locekli pagultē…
«Kāpēc citām izdodas, bet man nē? Kāpēc? Vai tiešām esmu frigīda?»
Viņa pievērsa seju pret silā ūdens strūklu. Padzina domu par savu frigīdumu kā nogrēkojušos kaķi. Sieviešu žurnālā stāvēja rakstīts, ka frigīdās savu kaiti var ārstēt pašas ar mākslīgajiem falliem, vibratoriem, vārdu sakot, palīglīdzekļiem. Bet viņa frigīda nebija. Fils taču nesūdzējās…
Izgājusi no vannas istabas viņa kaila nostājās spoguļa priekšā. Savā briedumā burvīgs trīsdesmitgadnieces augums. Proporcijas gandrīz ideālas. Bet tieši nelielās novirzes no nu jau par klasiku kļuvušajiem 90—60—90 augumu darīja tik burvīgu. Pilnīgas, nevainojamas formas krūtis, izteikta gurnu līnija, garas slaidas kājas. Vīriešu sapnis. Sākot no piņņaina pusaudža un beidzot ar nobriedušu, savu vērtību zinošu vīrieti.
Seja. Ar to bija problēmas. Nē, tomēr tas ir pārāk maigi teikts. Seja ir visu problēmu sakne. Un nebūt ne tāpēc, ka tā būtu neglīta. Seja bija glīta, varbūt pat skaista, bet…
Nolādētās fon Altenbergu asinis! Vajadzēja taču gēniem pablēņoties tā, ka Gerdā atdzima vecvecmāmiņas atbaidoši iedomīgā seja. Bija piedzimusi Sniega karaliene, ne Gerda! Kādā provinces pilsētiņas muzejā viņa bija redzējusi latviešu vecmeistera gleznotu Agneses fon Altenbergas portretu. Raugoties tajā cilvēkus ar vājāku nervu sistēmu bezmaz vai drebuļi kratīja. «Es esmu Cilvēks, bet jūs, pārējie, mēsli!» vēstīja Agneses seja un skatiens. Un tāda nabadzības dēļ bija spiesta apprecēties ar jaunlatvieti, bagātu krodzinieku!
Ja Agneses sejas izteiksme atbilda viņas raksturam, tad vecvectētiņa dzīve bijusi gatavā elle. No vecvecmāmiņas saņemtais mantojums uz vīriešiem iedarbojās graujoši. Viņi Gerdai meta līkumu, nelīdzēja pat bremzes atslābinošais alkohols un pašas izrādītā iniciatīva.
Skaistumkopšanas un frizētavu tīkla īpašniece Gerda Veckalna turpināja vērot sevi spogulī. Vēl daži gadi, un krūtis noļuks, parādīsies lieki tauku uzslāņojumi, savu uzvaras gājienu sāks celulīts. Nelīdzēs ne krēmi, ne tauku atsūkšanas, ne plastikas operācijas. Kāda tam visam jēga, ja pēc dažiem mēnešiem viss atgriežās vecajās sliedēs? Nekāda. Dzīve nodzīvota velti. Velti, ja ne Fils, Filips. Vienīgā, burvīgā dēka viņas mūžā.
Līdz Gerda sastapa Filu, viņas seksuālā pieredze bija izteikti negatīva. Jaunības gadi aizritēja kā februāra diena — pelēcīgi blāvi. Ja ne universitātes pabeigšana un ar patēva, kurš vienmēr prata izrādīties īstajā vietā un īstajā laikā, palīdzību uzsāktais bizness, atcerēties īsti nebūtu ko.
Ne universitātē pavadītajos gados, ne vēlāk, Gerdai nebija nevienas dēkas. Viņas seja jau bija pilnīgi izveidojusies, arī uzvedības stils aizvien vairāk sāka atbilst tās izteiksmei. Tas atbiedēja potenciālos pielūdzējus. Rezultātā kursabiedru vidū viņa ieguva frigīdas fūrijas slavu. Un tad, kādā jaukā dienā…
Todien Gerda aizgāja no darba agrāk. Strādāt sieviešu kolektīvā nozīmēja diendienā peldēt tenku, nenovīdības, skaudības un ļaunuma atmosfērā. Tāpēc uzkraujot savus pienākumus uz vietnieces — vienīgā cilvēka, kam viņa varēja uzticēties, pleciem, Gerda vismaz vienu dienu nedēļā pavadīja pilsētā. Līdz vēlam vakaram. Ar izslēgtu peidžeri. Lai iet visi… Pāris stundas savā nodabā paklaiņojusi pa Vecrīgu, Gerda nolēma ienākt nule izremontētajā Skapī.
Pēc remonta agrāk tik mājīgais, bohēmas iecienītais krodziņš nu bija kļuvis svešs un auksts. Gerda palēnām sūca kafiju ar balzāmu, slepus vērojot nedaudzos bāra apmeklētājus.
Viņas uzmanību piesaistīja kāds vīrietis. Tam bija skaista, izteiksmīga seja, ko nedaudz bojāja gļēvais zods. Vīrietis pasūtīja veselu karafi, kuru veikli piebeidza nepilnas ceturdaļstundas laikā. Pasūtīja otru, visbeidzot, ievēroja Gerdas skatienu, piecēlās un dodot viņai novērtēt sevi pilnā augumā, devās pie Gerdas galdiņa. «Augums kā matadoram,» Gerda nodomāja un aizvēra acis. Atmiņā uzausa Spānija, karsta pievakare, asiņu notraipītas arēnas smiltis, mirstošs vērsis un matadora uzvarētāja poza, viņa kalsnējais slaidais stāvs…
— Filips, — vīrieša mēle viegli mežģījās. Nosaucot savu vārdu, viņš kā veclaiku virsnieks asi palocīja galvu, pat sasita kopā papēžus. — Draugiem ļauts saukt par Filu. Ko tik pievilcīga būtne dara šajā Dieva un skunstnieku pamestajā ūķī?
Gerda neatbildēja. Viņa pūlējas piešķirt sejai piemīlīguma un atsaucības izteiksmi. Viņa negribēja lai Fils aizietu. Vīrieši ir vai nu kautrīgi, vai patmīlīgi. Ja abas šīs rakstura īpašības viņā apvienojušās, tad Gerdu sagaida kārtējais fiasko. Tikmēr nesagaidījis atļauju, Fils apsēdās.
— Pats esmu pindzelmanis, — viņš turpināja, — Skapī ienācu nostaļģijas dzīts. Agrāk te
tupēja interesantas, ar mākslu un literatūru saistītas personas, bet tagad, — viņš pamāja ar roku uz zāles pusi, — naudīgi salašņas. Kas jūs esat? Jums ir tik neikdienišķa seja. Varbūt…
— … naudīga salašņa, — atcirta aizvainotā Gerda. Filipa seja piesārta.
— Atvainojiet, negribēju jums nodarīt pāri. Patiesībā, bez jums, naudīgajiem, mēs, skunstnieki, mirtu badu. Kas gan cits, ja ne jūs, pirks mūsu bildes?
Fils izrādījās asprātīgs sarunu biedrs, un nelielais aizvainojums ātri aizmirsās. Gerdas dzīvoklī Fils, neraugoties uz smago dzērumu, parādīja sevi no labākās puses. Izcils, nenogurdināms mīlētājs!
Fils viņai metās virsū jau priekšnamā. Ar prasmīgām, pieredzējušām mīlnieka rokām viņu izģērba. Soli atkāpās, brīdi ar sajūsmu aplūkoja viņas augumu. Tad pagriezis ar muguru pret sevi, maigi salieca Gerdas stāvu. Viņai nekas cits neatlika, kā atbalstīties ar rokām pret spoguļa galdiņu. Viņas seja atradās tik tuvu spoguļa stikla…
Tādu izteiksmi savā sejā viņa nekad redzējusi nebija… Kaisle un gaidas, tikai kaisle un gaidas. Beidzot Fils iegāja viņā. Ķermeni uzriez pāršalca neizsakāma laimes un baudas sajūta. Galva sitās pret spoguli, taču sāpes Gerda nejuta. Priekšnams griezās kā karuselis, un viņa atguvās Fila rokās. Viņš Gerdu uz rokām nesa uz guļamistabu. Dzīvoklis turpināja griezties.
Gultā laimes un baudas sajūta uzviļņoja ar jaunu sparu. Viņa juta, kā viņas ķermenis zem Fila svara iegrimst mīkstajā matracī, kā viņā ienāk karstais loceklis.
— Neapstājies, ne… ne…apstājies, — viņa kliedza, — dziļāk, vēl dziļāk līdz galam, …āāālam!Fils centās. Gerda gribēja, lai karstais loceklis ienāktu viņā tik dziļi, cik vien iespējams, lai tas atdurtos smadzenēs. Viņa uzmeta kājas uz Fila pleciem. Tā bija labi, un atnāca otrais orgasms. Otrais viņas mūžā, vēl satriecošāks nekā pirmais.