Par gudru, lai precētos

Visi viņu uzskata par vientuļu sievieti...

FOTO: Reuters/Scanpix

Cilvēki, kuri ar viņu tiekas, lielākoties viņu uzskata par vientuļu sievieti. Nezinu, kā ar mīlestību, tomēr jutekliskuma viņas dzīvē nekad nav trūcis. Šis ir patiess stāsts.

* * *

Lija lietus. Man vienmēr patīk mīlēties, kad līst. Tas uzbudina un atraisa atmiņas. Es gāju uz satikšanos — tas vīrietis bija mazliet iemīlējies manī. Viņš mani ieraudzīja uz ielas un skrēja pretī. Tā skrēja — un es tur stāvēju, un man patiesībā bija diezgan vienalga. Tad es domāju, ka arī es tā gribētu. Satikt kādu, pie kura varētu tā skriet. Un uzraksti, ka to visu tev stāsta pieredzējusi mīļākā.

Agrajā jaunībā man nekad negribējās seksu. Tiešām negribējās. Pēc tā nebija nekādas vajadzības — visas domas bija kaut kur citur Man pat nebija tāda īsta puiša — arī, ja kāds mani aizveda uz kino, man bija kauns, ka viņš izmaksā, un es to nekad neļāvu — vienmēr pati.

Zini, kādas domas es domāju, kad mācījos pēdējās klasēs? Nu es apprecēšos tāpat kā visi. Man būs ģimene, būs vīrs. Un viss? Vairāk nekā. Nē, man ar to būs par maz. Mani precēšanās nemaz nevilka.

Kad tūlīt, pirmajā rudenī, pēc skolas nonācu kolhozā, iznāca tā, ka es tur biju viens jauns skuķis. Visi pārējie — tikai veči. No sākuma biju šokā, domāju, ka nākamajā dienā braukšu mājās, bet beigu beigās tomēr paliku. Ar vienu no viņiem es sadraudzējos tuvāk, un viņš toreiz man — astoņpadsmitgadīgai meitenei — pateica: tu nekad neapprecēsies, tu esi pārāk gudra. Es nezinu, kāpēc. Es viņam neprasīju. Vēlāk, jau ap trīsdesmit, domāju: ja tagad viņu nejauši satiktu, tad gan pajautātu — kā viņš to varēja zināt?

Jā, man nekad nav bijusi tāda doma, ka vajadzētu apprecēties precēšanās dēļ. Man tāpat ir labi. Protams, principā es gribētu, lai man blakus būtu kāds cilvēks. Bet — lai man ne no kā nebūtu jāatsakās. Lai viņš man uzticētos.

To, kas ir jutekliskums, es uzzināju vēlu. Nu ja — divdesmit piecu gadu vecumā taču ir diezgan vēlu. Tas taču ir riktīgi nobriedis cilvēks.

Patiesībā es negribēju pat toreiz. Tā nebija mīlestība, tikai aizraušanās, un, kamēr nonāca līdz seksam, es jau biju sapratusi, ka negribu, lai šīs attiecības turpinās. Viņš man teica — tu nesaproti, no kā tu atsakies, tu vienkārši iznieko sava mūža gadus. Faktiski — viņš mani piespieda. Es pretojos. Un nožēloju.

Taču pēc tam es izdomāju pilnīgi racionāli: labi, es vairs neesmu meitene, viņš ir mans pirmais vīrietis — to vairs mainīt nevar un arī nevajag. Vajag no tā visa iegūt maksimālu labumu. Un iznāca, ka to laiku, kuru turpmāk bijām kopā, es izmantoju tikai seksam. Nu ko es citu darīšu? Es gribēju, lai man ir labi, un man arī bija labi. Bet vienalga domāju, ka negribētu būt tikai viņam vien. Nu kā tas ir — visu mūžu tikai viens vīrietis?

Viņš bija šausmīgi greizsirdīgs. Mokoši greizsirdīgs. Visu laiku gribēja būt man blakus, arī tad, kad es gribēju pabūt viena. Es nesapratu — ārprāts, nu kas tad tagad būs, vai tāda būs visa mana dzīve? Iedomājies, man bija divdesmit pieci gadi, biju nodzīvojusi pietiekami garu patstāvīgu dzīvi un paguvusi pie tādas pierast. Un pēkšņi viņš grib, lai es visu mainu? Es negribēju. Gribēju tikai iegūt no tā, ka blakus ir kāds otrs cilvēks. Gribēju, lai man būtu labāk, nevis lai es no kaut kā atteiktos. Un tā mēs izšķīrāmies.

Uz augšu