Galvenokārt tie ir iepazīšanās sludinājumi (te domāti periodikā publicētie). Bet arī tie jau pieder pie klasikas.
Klasiskie iepazīšanās veidi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lielākoties aktuāli tiem, kas visu lēnām pārdomā un pārliecinās vai nav draugos ar datoru. Šādam sludinājumam var būt arī mērķauditorija, kas lasa vienus un tos pašus laikrakstus vai žurnālus. Kādēļ ne? Jo šos sludinājumus pārlasa arī tie, kas par iepazīšanos nav domājuši. Vismaz pagaidām.
Taču gadās arī kuriozi. Dažus tādus esmu pārrakstījis, jo savā ziņā tās ir «pērles». Lūk: «Divi vientuļi draugi (40, 174 un 45, 183) nopietnos nolūkos vēlas iepazīties ar vientuļu, vienkāršu sievieti, kurai vajag mīļu draugu un palīgu saimniecībā.»
Kā lai nesmaida? No otras puses, vai tas nav trauksmes zvans situācijai, kas notiek ar vīriešiem Latvijā? Jo pa vienam vairs nevar…
Un vēl viena traģikomēdija: «Brunete, atraitne, vēl nav zemē metama, grib atrast kādu zem savas segas. Ja ne katru nakti, tad vismaz divreiz nedēļā. Vēlams veselīgs, spējīgs, dzīvespriecīgs vīrietis.»
Bez šīs dzīves prozas ir arī kaut kas daiļš un tomēr dīvains. Par dīvainumu es nebūtu iedomājies, ja mans franču paziņa, būdams Latvijā, nepievērstu tam uzmanību. Proti, preses slejas mazajā laukumā, par kuru cilvēks ir samaksājis naudiņu, viņš pamanās savu sludinājumu izpaust… dzejā! Nekur citur pasaulē mans paziņa neko tādu nav redzējis.
Man atlika vien viņu pārliecināt, ka tik poētiskai tautai kā latviešiem tas ir normāli, pat raksturīgi. Tāpēc arī es jau ar lepnumu lasu:
«Sniedz man savu sirdi ziemas vidū,
Vasarā bez mīlestības var.
Vasarā ir puķes, putni, saule.
Sniedz man savu sirdi šovakar.
Pat melnā pusnaktī var gaisma aust,
Jo saule sirdī spēj katru sirdi lauzt...
… Vienkārša sieviete (48, 1,70)…»
Es nebūt nesmīkņāju. Tikai uz visu šo iepazīšanās jomu skatos mazliet citādi, tā šķelmīgāk. Zinu, ka te viss ir nopietni un nozīmīgi.
Bet varbūt turpinājums būs?
Raidījums «Sirdslietu aģentūra», kuru vadīju desmit gadus, nu beidzis skanēt. Iemesls tas parastais — krīze. Vēl tagad pa retam saņemu vēstules, uzklausu vienu otru zvanu, bet nu tā jau ir pagātne. Vismaz tā izskatās.
Raidījuma pastāvēšanas laikā paralēli sarunām par attiecībām daudziem dzīve ar netiešu radio starpniecību tomēr nokārtojās vai vismaz mainījās. Tā izveidojās gandrīz 300 pāru, par ko mums ziņoja, tika nosvinētas 84 kāzas.
Pats galvenais, ka radio raidījums bijis arī sākums tam, kas tagad ar lepnumu ļauj mums teikt, ka šajās ģimenēs dzimuši 43 bērni. Uzskaite apstājās. Šopavasar saņēmu vēstuli no Sanitas un Pētera, kas ir pirmais šā raidījuma pāris:
«Mums 20. jūnijā būs 10 gadu kāzu jubileja. Mēs priecātos, ja Jūs atbrauktu ciemos. Šajā dienā mēs salaulāsimies, šoreiz baznīcā, un kristīsim bērnus.»
Nu, vai nav gandarījums? Ir!
Lai Dieviņš stāv klāt viņiem un viņu bērniem visos dzīves ceļos!
Un dzīve turpinās. Turpinās iepazīšanās, kas ir kā saviļņojums, kā mirkļa svētki. Ļaujieties tam!