Marta (28) jau divas reizes pamanījusies uzkāpt uz viena un tā paša grābekļa — kļūt par cilvēktirdzniecības upuri. Uzticējusies paziņām, kas piedāvājuši šķietami vieglu peļņu, un tikusi izmantota. 2002. gadā no kāda Latvijas novada centra pārdota prostitūcijai uz Rīgu, bet šogad notirgota uz Īriju pakistānietim par sievu. Kas jauno sievieti padarījis par viegli manipulējamu marioneti negodīgu cilvēku rokās?
Marta bērnību atceras nelabprāt. Tēva viņai nebija. Māte daudz lietoja alkoholu un dienām klaiņoja apkārt, atstādama savus trīs bērnus bez uzraudzības. Mājās bieži nebija pat sausas maizes šķēles, tāpēc bērni skraidelēja pa ciemu, diedelēja ēdamo un zaga. Vecākais brālis Mārtiņš uzvilka mātes lielo virsjaku, iegāja veikalā un paslepus aiz tās pabāza kādu maizes kukuli, piena paku un šokolādes konfektes.
Māte bērnus audzināja ar žagariem vai ko citu, kas tobrīd gadījās pa rokai. Ar nātrēm, lecamauklu, veļas mašīnas cauruli… Martas brālim kādudien ar krāsns kruķi salauza kāju. «Mamma vienmēr bija dusmīga un mūs rāja, bieži nesapratām, par ko,» atceras Marta.
Bija arī jauki brīži. Kādu vakaru visi kopā ēda pankūkas ar ievārījumu, kas Martai tik ļoti garšoja, un skatījās filmu. Tobrīd, cieši mātei piekļāvusies, viņa jutās laimīga. Pēc tam Marta atrada māti vienu virtuvē raudam. «Mammīt, kāpēc tu raudi?» «Ai, meitiņ, paaugsies, tad sapratīsi!»
Reiz māte bērnus ieslēdza dzīvoklī un pati pazuda uz vairākām nedēļām. Marta stāsta: «No rīta pamodāmies, skatāmies — mammas nav, durvis aizslēgtas. Logus arī nevarēja attaisīt, jo tiem nebija rokturu. Mazais Edgariņš gultiņā brēc, jo grib ēst. Lielais brālis paskatījās ledusskapī. Tur bija tikai piecas bundžiņas pilnpiena un divas pudeles piena. Pagāja viena diena, otra, trešā… Visi raudājām. Nezinājām, ko darīt. Bijām novārguši un izsalkuši. Čurājām un dzērām paši savu urīnu. Beigās vecākais brālis izsita logu, izlēca laukā, ielīda pa verandas lodziņu un mūs izlaida. Paldies Dievam, atslēga bija durvīs. Kaimiņi laikam bija padzirdējuši, ka šķind stikli un bļauj bērni. Drīz ieradās policija un ieraudzīja, kādā trūkumā mēs dzīvojam.»
Pēc tam sociālie darbinieki regulāri brauca pārbaudīt, kā ģimenei klājas. Sievietei vairākkārt tika izteikti brīdinājumi, taču viņa nespēja mainīt savu dzīvesveidu, un tiesa viņai atņēma mātes tiesības. Kopš desmit gadu vecuma Marta par savām mājām sauca bērnunamu. Visus šos gadus viņā bija rūgtums. «Kāpēc mamma ne reizi neatnāca mūs apraudzīt? Kāpēc necīnījās par mums?» Vēl ilgi pēc internātskolas beigšanas Marta, ejot pa ielu, pastiprinātu uzmanību pievērsa gaišmatainām sievietēm cerībā kādā no viņām atpazīt savu māti.
Uzaug bērnunamā
Laiks internātskolā bija bezrūpīgākais Martas dzīvē. «Man nekā netrūka, biju apģērbta, paēdusi, vienmēr siltumā.»
Kad Martai bija 12 gadu, viņu uzņēma audžuģimenē. Meitene nopriecājās, ka beidzot viņai būs tuvinieki. Taču tie izrādījās maldi. Audžuvecāki Martu un vairākus citus bērnus nodarbināja savā lauku īpašumā. Marta ravēja biešu lauku hektāra platībā, slauca govis, baroja sivēnus un dzirdīja teliņus. Viena ar traktoru veda un izcilāja ūdens kannas, kuru tilpums bija 40 litri. Un katru rītu kājām mēroja trīs kilometrus uz skolu. Marta nevienam nesūdzējās. Skolotājas pašas izdarīja secinājumus, redzot meitenes sastrādātās rokas un to, ka viņa stundu laikā mieg ciet.
Marta bija teicamniece. «Skolotājas teica, ka esmu ļoti talantīgs bērns. Dziedāju, sportoju, zīmēju, šuvu, piedalījos modes skatēs… Aizstāvēju skolas godu, kā vien pratu. Man patika, ka mani slavē, pasaka kādu mīļu vārdu.»
Marta sapņoja kļūt par profesionālu vieglatlēti. Latvijā viņa vairākkārt kāpa uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Vienreiz startēja olimpiādē ārzemēs un izcīnīja divas sudraba medaļas. Pēc skolas Marta sportistes karjerai atmeta ar roku. Saprata: lai šajā jomā ko sasniegtu, vajadzīga liela nauda.
Kad Marta pabeidza internātskolu, bija jāsāk patstāvīga dzīve. «Tobrīd nodomāju: viss, ābola saldā pusīte ir apēsta, tagad būs jāēd krietni sīvāka. Atceros, braucot uz dzimto pilsētu, iekāpu autobusā un neiedomājos, ka jānopērk biļete. Pusceļā iekāpa kontrolieris. Man bija šausmīgs kauns. Biju pieradusi, ka mani visur aizved, daudz izdara manā vietā. Bet te pēkšņi — tur jāskrien, tas jādara, un viss vienai pašai!»
Izeju saredz prostitūcijā
Valsts Martai kā bārenei piešķīra dzīvokli Latvijas novada centrā. Viņa iestājās medicīnas skolā. Martai ārstniecība īsti neinteresēja, taču skolotājas teica, ka viņai tā ir ļoti piemērota. Ja skolotājas saka, tad jāklausa, nodomāja Marta.
«Centos labi mācīties, lai dabūtu stipendiju un būtu, no kā iztikt. Bet gāja grūti. Lielākoties visu kalu galvā, necenšoties iedziļināties. Nosaukumi gari un sarežģīti. Žēl, skolu nepabeidzu.»
Kādu dienu Martu uz ielas uzrunāja divi jauni vīrieši. «Jautāja, kur tā steidzos, ko tik sašļukusi? Izkratīju sirdi. Viens no viņiem ierosināja: negribi pārdot dzīvokli? Piekritu. Domāju, iešu dzīvot pie brāļa. Nākamajā dienā man atbrauca pakaļ, mašīnā iedeva parakstīt kaut kādus dokumentus. Uzticējos. Pēc dienas viņš man smīnot atmeta 50 latus un teica, lai izvācos.»
Marta krita izmisumā. Ne mājvietas, ne ienākumu. Brālis sēž cietumā par zagšanu. «Skraidīju pa pilsētu un meklēju darbu. Iedomājos, varbūt gaterī dēlīšus vajag krāmēt. Nē, sieviešu rokas tur nevajadzēja. Apstājos ielas vidū, domāju, apturēšu kādu un prasīšu: lūdzu, palīdziet, sakiet, ko man darīt. Nespēju.»
Risinājumu piedāvāja kāds paziņa, kurš labi zināja, kādā situācijā Marta nonākusi. «Tu vēlies jaunu telefonu, mašīnu, māju?! Tev tas viss būs,» viņš solīja. Vīrietis neslēpa, ka Martai vajadzēs sniegt seksuālus pakalpojumus turpat dzimtajā pilsētā. Marta ilgojās pēc skaistas dzīves, un toreiz tā šķita vienīgā izeja.
Pēc pāris nedēļām, kurās Marta tika izmantota seksuālo pakalpojumu sniegšanai, saimnieks nolēma pārdot viņu uz Rīgu. «Pateica, brauksi uz Rīgu, strādāsi tālāk un nopelnīsi labāk. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņš mani pārdeva par 300 latiem. Nekad agrāk Rīgā viena pati nebiju bijusi. Tikai ekskursijā ar skolas autobusu kopā ar veselu baru jauniešu. Izkāpu no autobusa, un bija tik ļoti bail. Man lika sagaidīt kaut kādas meitenes autoostā. Kā viņas mani pazīs? Ja nu viņas neierodas, kur es palikšu vakarā? Ilgu laiku stāvēju un raudāju. Beidzot viņas parādījās. Aizveda uz kafejnīcu, pabaroja.»
Martu izmitināja kāda Rīgas mikrorajona daudzdzīvokļu mājas trīsistabu dzīvoklī. Sākumā dzīvoklī seksuālo pakalpojumu sniegšanai tika nodarbinātas piecas, vēlāk deviņas meitenes. Martai ik dienu vidēji bija jāapkalpo 15 vīrieši. Kāda sieviete pa telefonu saņēma izsaukumus, bet šoferis veda pie klientiem. No saimnieka izmaksātās naudas Martai bija jāmaksā sava daļa par dzīvokļa īri, gāzes un elektrības izmantošanu. Nauda bija jāsūta arī saimniekam uz dzimto pilsētu. Par to, ka izgādājis Martai darbu. «Protams, bija brīži, kad gribēju aizbēgt. Bet kur iešu, kam būšu vajadzīga? Nebija arī iespējas. Ikreiz iesēdināja mašīnā, pavadīja līdz durvīm un pie mājas sagaidīja.»
Izpestī policija
Martai ļāva sazvanīties ar saimnieku dzimtajā pilsētā. Reiz viņš paziņoja, ka izkārtojis Martai iespēju braukt uz ārzemēm. Tur varēšot nopelnīt lielu naudu. «Teicu: nē, uz ārzemēm nebraukšu, atdod manu pasi! Viņš: labi, satiksimies lidostā un pasi atdošu… Vēlreiz pateicu nē un nometu klausuli. Nav zināms, kā tas būtu beidzies, ja nākamajā dienā Martu kopā ar citām meitenēm uz ielas nenoķertu policija un neaizvestu uz iecirkni. Policijas darbinieki saprata, ka meitene ievilināta seksuālā verdzībā ar viltu.
«No policijas iecirkņa atgriezos dzīvoklī, nebija citur, kur palikt. Bija uzzinājuši, ka esmu izstāstījusi. Piekāva. Nākamajā dienā policija man atbrauca pakaļ, man bija zila acs, šausmīgs bezspēks. Mani aizveda uz rehabilitācijas centru Talsos.
Jaunās sievietes dzīve pamazām nostabilizējās. Viņa atrada darbu šūšanas cehā. Strādāja virsstundas un nopelnīja 600 latu mēnesī. Viņai izdevās atrast otru pusīti, drīz pieteicās bērniņš. Marta bija laimīga. 2006. gadā resursu centrs sievietēm «Marta» uzņēma filmu «NeStāstāmie stāsti», kurā jaunā sieviete stāstīja par savu bēdīgo pieredzi. Filma izmantota šā raksta tapšanā. Gāja laiks. Reiz Marta pieķēra draugu citas sievietes apkampienos, sakravāja mantas un aizbrauca uz kādu Latvijas mazpilsētu.
Atgriežas uz ielas
Mazpilsētā Marta iepazinās ar Māri. Viņš labi pelnīja, piepalīdzēja. Piedzima otra meita. Tomēr izrādījās, ka Māra nolūki nav nopietni. Dažreiz piebraukāja, bet kopā dzīvot nevēlējās. Drīz Marta uzzināja, ka viņš kopā ar citu sievieti atpūšas Ēģiptē.
«Paliku viena ar diviem maziem bērniem. Vienīgie ienākumi — bērnu nauda. Nebija, ko dot ēst. No rīta iedevu puspudelīti mannā, un viss. Vakarā noliku bērnus gulēt un ar stopiem braucu uz Rīgu. Stāvēju uz Pērnavas ielas. Jā, atkal pārdevu savu ķermeni, bet kas cits man atlika? Nopelnīju 20–30 latus un nakts vidū braucu atpakaļ.
Kādu rītu Martu pie mājām sagaidīja sociālie darbinieki. Dzīvokļa kaimiņi bija sūdzējušies, ka jaunā sieviete pa naktīm blandās apkārt un atstāj bērnus vienus. Martai bērnus atņēma un deva laiku, lai labotos.
Reiz uz Pērnavas ielas Marta satika Ritu, vecu paziņu. Abu bērni kādreiz kopā bija rotaļājušies. Sieviete solījās palīdzēt Martai atgūt bērnus. Piedāvāja braukt uz Īriju un fiktīvi apprecēties ar nepilsoni, kuram laulības sniegtu uzturēšanās atļauju Eiropas Savienībā. Tā varēšot nopelnīt vairākus tūkstošus, būšot apģērbta no galvas līdz kājām, paēdusi. Vīrieti varēšot izvēlēties, varbūt sakarīgu cilvēku satikt.
Tumsnējais precinieks tur īsā pavadā
Dublinas lidostā Martu sagaidīja latviete Gita un divi tumsnēji vīrieši. «Tas viens tikko mani ieraudzīja, pieskrēja klāt, viss, viņš esot iemīlējies no pirmā acu skatiena. Uzzināju, ka viņš ir pakistānietis, ar ko man jāprecas.»
Abi pieteicās Īrijas dzimtsarakstu birojā, kur viņiem paziņoja, ka rindā uz laulībām jāgaida pieci mēneši. Tikmēr Marta mitinājās dzīvoklī pie topošā vīra Zišana. Sākumā viņš sievieti aplidoja, kā vien mācēja — dāvanas, jaunas drēbes, pastaigas gar jūru. Marta noskurinās: «Man šī nepārtrauktā uzmanības izrādīšana riebās. Viņš bija kā dēle. Katru dienu teica, ka mīl, es esot pasakaini skaista. Tas likās tik uzspēlēti. Teicu: bet es tevi nemīlu, dod man laiku. Reiz Zišans satrakojās un atzinās, ka par mani samaksājis piecus tūkstošus eiro. Ko es te vēl laužoties? Biju šokā. No tās naudas nebiju saņēmusi ne santīma. Pēc tam nācās piekāpties, jo viņš vairs nedeva ēst.» Zišans Martai neļāva meklēt darbu. Baroja ar solījumiem, ka pēc kāzām nodibināšot firmu un viņai tur būs labi atalgots darbs. Marta gan noskaidroja, ka viņš strādā lielveikalā par kasieri.
Vīrietis Martai naudu deva tikai tik, lai būtu, par ko nopirkt ēst. «Viņš kontrolēja, ko esmu nopirkusi. Vienmēr bija jāēd tikai tas, ko viņš grib. Vienreiz uztaisīju kartupeļus ar cūkgaļu. Kā viņš auroja! Visa māja smirdot. Kā es varot ēst cūku? Musulmaņi to uzskata par netīru dzīvnieku.»
Marta no Zišana bija pilnīgi atkarīga. Viņai ne brīdi nebija pietiekami naudas, lai nopirktu lidmašīnas biļeti uz Latviju. «Kad lūdzos, lai mani laiž uz Latviju apciemot bērnus, nelaida. Laikam baidījās, ka neatgriezīšos.» Marta sākumā rīkoja skandālus, bet redzot, ka tā neko nepanāks, apmeta kažoku uz otru pusi. «Teicu, ka viņu mīlu, ka Latvija man neko nenozīmē. Man tikai jāaizbrauc pēc bērniem, citādi man viņus vairs nekad neredzēt.»
Kāzās nebija solītās greznības. Abus salaulāja gandrīz tukšā telpā. Zišans bija dievojies, ka uz kāzām no Pakistānas atbrauks viņa ģimene. Neieradās neviens, tikai daži vietējie draugi. Uz galda daudz alkoholisko dzērienu, daži šķīvji ar uzkodām. Martai neciešami īdēja zobs. Viņa jau nedēļām lūdzās, lai aizved pie ārsta. Zišans viendien atnesa pretsāpju zāles. Zobārsta pakalpojumi esot pārāk dārgi.
Pēc kāzām Zišans Martai nopirka biļeti uz Latviju. «Lidmašīnā aiz laimes raudāju, ka beidzot esmu tikusi prom!»
Atgriezties pie Zišana Marta vairs negrasās, lai gan viņš regulāri zvana, saka, ka mīl un gaida atpakaļ. Vienmēr gan iestarpina, ka esot vēl dažas juridiskas lietas nenokārtotas… Martai izdevies atgūt bērnus, pie viņas atgriezies jaunākās meitiņas tēvs. Esot sapratis, ka toreiz pieļāvis kļūdu. Visi kopā dzīvo Māra privātmājā. Martas stāsts nosacīti beidzies laimīgi, taču daudzām citām sievietēm tā arī neizdodas izķepuroties no verdzības muklāja. Pirms meklēt vieglu naudu, vērts padomāt!
Viedokļi
Arturs Vaišļa, Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes nodaļas cīņai pret cilvēktirdzniecību priekšnieks:
— Iespējams, Martas nepatikšanas vēl nav beigušās. Jārēķinās, ka likumīgais vīrs kādudien ieradīsies Latvijā un pieprasīs pusi mantas. Vai arī atdos pusi no kredītsaistībām, ko ņēmis ģimenes vajadzībām, lai arī patiesībā nauda aizceļojusi pie viņa ģimenes Pakistānā. Pilnīgi iespējams, ka tur viņu sagaida viena vai vairākas sievas un kupls bērnu pulciņš. Ir vīri, kuri sievu nesavtīgi piedāvā radiem, draugiem un gadījuma paziņām, iekasējot nelielu draudzības maksu. Ja sieviete pīkst, sola atņemt bērnus. Arī svešu tēvu bērnus izved ārpus Eiropas un audzina, neļaujot satikties ar māti.
Sandra Zalcmane, biedrības patvērums «Drošā māja» vadītāja:
— Ar Martu esam pazīstamas jau sen, un viņas gaitām esmu sekojusi līdzi jau vairāk nekā septiņus gadus. Kad Martai ir kārtējā ķibele, viņa mani sameklē un runājam, kā no tās izķepuroties. Viņas dzīvē nav bijis daudz saulainu brīžu, uz kuriem viņa varētu atskatīties, smeļoties spēku turpmākajam. Mātes faktiskā neesamība, ģimenes nepilnais modelis, internātskola, audžuģimene izmantotāja, «uzticami draugi», kuri atvīla dzīvokli, «labie paziņas», kas nodrošināja ar darbu prostitūcijā un citi apstākļi nav devuši Martai iespēju iepazīt to dzīvi, pēc kuras viņa tik ļoti ir ilgojusies un sapņojusi.
Martas sapnis ir skaists — dzīvot kopā ar mīlamu un mīlošu cilvēku, saviem bērniem, būt neatkarīgai ne no viena un tajā pašā laikā justies droši savās mājās. Tas nav tik nepiepildāmi un tomēr sarežģīti, jo trūkst šo sociālo pamatprasmju, kā neiekulties apšaubāmās lietās, kā sameklēt citas alternatīvas problēmu risināšanai. Marta ļoti ātri uzticas svešiniekiem, un tie viņu izmanto, lai realizētu savus, ne Martas nodomus. Tas pats notika arī pēdējā gadījumā, no kura sievietei nebūs tik vienkārši tikt laukā, jo fiktīvās laulības viņa slēdza, lai arī ar nemīlamu cilvēku, tomēr labprātīgi.
Šobrīd daudzas latviešu sievietes izvēlas slēgt laulības ar trešo valstu pilsoņiem, tādējādi nodrošinot šiem vīriešiem iespēju iegūt termiņuzturēšanās atļauju Eiropas Savienības valstīs, bet diemžēl šīs saistības bieži vien izrādās lieks naudas patēriņš, tādēļ pēc laulību slēgšanas sieviete visbiežāk atgriežas Latvijā, kur turpina tieši to pašu nabadzīgo dzīvi, kuru cerēja uzlabot ar ārzemju vīra palīdzību, jo bija taču solīta liela nauda par šo pakalpojumu.