Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10269072t1h3ae0.jpg)
19. novembrī ap plkst. 8.50 pašā Rīgas centrā, iepretim Latvijas Universitātei, bariņš cilvēku (ieskaitot mani) klusā priekā novēroja, kā bebrs, saslējies uz divām, grauž koka zaru.
Abās pusēs zaļajam laukumiņam, kur notika šī izrāde, ar katru mirkli sastājās aizvien vairāk cilvēku un, klusi smejot (ka tik neaizbiedē), vēroja šo skatu. Bebrs par sev pievērsto uzmanību nelikās ne zinis un grauza, ka šņakst vien.
Nekad nebiju domājusi, ka šitā lietiņa viņam tik viegli notiek. Skaidas lēca kā no zāģa. Tā pamīšus graužot un purinot zaru, pēc kāda laika bebrs savu bija panācis un ar zaru zobos devās kanāla virzienā. Un atkal, nepievērsdams ne mazāko vērību uz gājēju ceļa stāvošiem cilvēkiem, kuru ceļu tam nācās aizšķērsot, viņš aizvilka zaru līdz kanālam, ienira ūdenī un aizpeldēja ar savu guvumu stacijas virzienā.
* Šā raksta autors saņems Ls 30, jo iesūtīto ziņu ievietojām starp portāla galvenajām ziņām.