Kaut sajūsmināmies par supermodeles Heidijas Klūmas un dziedātāja Sīla kolorīto ģimeni, Rīgas ielās šāda savienība izsauktu nemazāk uzmanības kā pēkšņa dinozauru pēcteču parādīšanās. Ko iesākt, ja tavā zemē ienīst vīrieti, kuru tu mīli?
Ko iesākt, ja tavā zemē ienīst vīrieti, kuru tu mīli?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jaunā drauga iepazīstināšana ar savu ģimeni un labākajiem draugiem jau tā ir nervus kutinošs pasākums, taču, ja tavs mīļotais vīrietis ir ar atšķirīgu ādas krāsu vai citai reliģijai piederīgs, jūsu attiecības Latvijā apkārtējo neiecietības dēļ var sākt konkurēt ar Romeo un Džuljetas mīlas stāstu.
Piemēram, Inga (26) nojauta, ka labākās draudzenes ar gluži vai zinātnisku interesi centīsies no viņas izvilkt, kāds viņas melnādainais draugs ir gultā, taču jaunā sieviete joprojām nespēj noticēt, cik nepatīkama izvērtās ballīte, kurā radi un draugi pirmo reizi ieraudzīja viņas mīlestību no Parīzes. «Sasveicinoties ar Džamalu, viņi kaut cik saņēmās un nenodeva savu mulsumu un bailes, bet vakara gaitā parādīja īsto raksturu. Gandrīz visi mani radi un draugi runājās tikai savā starpā, turklāt tikai latviski. Radās sajūta, ka Džamala starp mums vienkārši nav. Kad vēlāk jautāju, kāpēc viņi ignorēja manu vīrieti, viens teica, ka neprot angļu valodu, kāds cits apgalvoja, ka nezina, ko lai ar viņu runā. Labi, mana krustmāte un mamma tā var aizbildināties, bet vai mani universitātes draugi?!»
Šķiet, Ingas pieredze perfekti iederas starp jaunākajiem sabiedrības aptauju rezultātiem, kas liecina, ka vairāk nekā 70% Latvijas iedzīvotāju uzskata: kurdus, ķīniešus, afrikāņus, čečenus un afgāņus vajadzētu ielaist valstī tikai kā tūristus vai neielaist vispār. Arī Latvijas Cilvēktiesību centra politikas analītiķe Sigita Zankovska-Odiņa apstiprina, ka Latvijā ir vērojamas ksenofobijas un rasisma izpausmes: «Mēs joprojām esam ļoti noslēgti. Svešo vai citādo uztveram kā draudu mūsu identitātei, nevis kā vērtību, kas to var bagātināt.»
Taču realitāte ir tāda, ka pasaulē, kur izzūd robežas, aizvien vairāk latviešu meiteņu iemīlas citas ādas krāsas vai reliģijas vīriešos. Un, visticamāk, viņu skaits tikai pieaugs.
Anonīmais naids
«Simtiem, jūs nevarat iedomāties! Simtiem latviešu tagad precas ar visādiem pakistāņiem un hinduistiem!» 28 gadus vecajai sievietei, kura šobrīd vēlas saglabāt anonimitāti, pirms gada teica kāds augsta ranga ierēdnis Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Konsulārajā departamentā. Tas ir tikai viens no pazemojošajiem izteikumiem, kurus viņai nācās noklausīties, paziņojot viņam par savu vēlmi apprecēties ar Marokas pilsoni. Ierēdnis arī iebilda, ka nedz mīlestība, nedz gaidāmais bērniņš nav gana ticams arguments, lai slēgtu laulību.
Attieksme pret jauno sievieti un viņas vīrieti bija tik nievājoša, ka, tiklīdz latviešu meitenes mīļotais ieguva uzturēšanās atļauju Latvijā (birokrātisko sarežģījumu dēļ laulību ceremonija pirms tam tomēr notika Marokā), viņa izlēma pieredzēto uzrakstīt rakstā «Marokānī iemīlēties nedrīkst». Interneta portālā «Tvnet» tas izpelnījās vairāk nekā 1000 komentāru, no kuriem lielākā daļa bija neiecietības un naida pilni. «Es biju gatava tai ambrāžai, kas sekoja pēc raksta publicēšanas, taču mani skumdināja, ka manai ģimenei nācās to lasīt. Tagad esam vienojušies, ka saistībā ar šo jautājumu turpmāk izvairīsimies no publicitātes.
Es gribēju cīnīties, bet radās sajūta, ka mans veikums ir tikai piliens okeānā. Tas ir bezjēdzīgi! Nē, es nedomāju, ka visa mūsu sabiedrība ir neiecietīga un mīl ņirgāties, taču jāatzīst, ka tikai individuāla dzīves pieredze spēj mainīt tās domu. Jo vairāk latvieši paši brauks uz ārzemēm kā imigranti, jo iecietīgāki viņi būs pret cittautiešiem Latvijā,» sarunā ar «Cosmo» atklāj jaunā sieviete.
Šķiet, reti kurš iedomājas, cik ļoti postošs spēks piemīt interneta komentāriem. Latvijas Cilvēktiesību centra politikas analītiķe Sigita Zankovska-Odiņa uzsver, ka tie var būt pat ļoti traumatiski: «Interneta komentāru autori izgāž visu savu žulti un jūtas atviegloti, taču neapzinās, cik ļoti ir nodarījuši pāri otram cilvēkam. Ja tev nozog maku, tu ar to samierinies, taču, ja tev uzbrūk tāpēc, ka tev ir cita ādas krāsa vai reliģija, tu to nespēj pieņemt. Tu taču esi tas, kas tu esi. Tur neko nevar mainīt. Ja cilvēks ir invalīds, viņš taču nevar pēkšņi piecelties no ratiņkrēsla un aiziet. Es zinu vairākus cilvēkus, kuri aizbrauca no Latvijas, jo viņi nespēj dzīvot šeit valdošajā neiecietībā. Turklāt tādi, kuri mūs ar savām zināšanām varēja bagātināt, kuri maksāja nodokļus, kuri ir intelektuāli un patīkami cilvēki.»
Vīrišķīga izklaide
Jauns pētījums, kas tika veikts Zviedrijā, liecina, ka visnaidīgāk noskaņotie pret citādo ir jauni vīrieši. Šī tendence esot novērojama arī Latvijā. Kaut tavs brālis un darba biedri pie televizora sajūsminās par Jamaikas vieglatlētu Useinu Boltu, diez vai viņi vēlētos viņa melno stāvu ieraudzīt tavā dzīvoklī. Un to spilgti ilustrē Latvijas Cilvēktiesību centra pētījumā «Naida nozieguma psiholoģiskās sekas» atrodamie stāsti.
Piemēram, kāds vīrietis ar atšķirīgu ādas krāsu Rīgā piedzīvojis situāciju, kad viņu uz ielas ar frāzi: «Ko tu dari manā zemē?!» pēkšņi uzrunāja cits vīrietis. «Es te dzīvoju! Man te ir ģimene,» uzrunātais atbildēja. «Droši vien viņš domāja, ka es te maisos ar viņa sievietēm. Un tad es viņu iztaujāju, vai viņam ir darbs un vai viņam ir ģimene. Viņš teica — jā. Viņš esot students, 26 gadus vecs. Viņam esot ģimene. Es neatminos, vai viņš teica, ka ir arī bērns. Es vaicāju viņam, kāpēc tu dari to, ko dari. Un viņš teica: «Tu zini — tāpēc, ka tu esi manā zemē! Man tas nepatīk!» Un es jautāju: «Vai es esmu slikts cilvēks?» Viņš teica: «Nē, tu neesi slikts cilvēks, bet tev te nevajadzētu būt,» atceras vīrietis.
Psiholoģe Jolanta Cihanoviča jauno vīriešu bravūru skaidro ar viņu vēlmi apliecināt savu vīrišķību: «Vīrišķība Latvijā diemžēl saistās ar neiecietību gan pret citu rasi, gan homoseksuālismu, kā arī pieturēšanos pie nelokāmas pārliecības, ka pasaules kārtība ir tāda un ne citāda. Mums vēl no padomju laika mīt vajadzība piederēt normai, būt tādiem, par kuriem citi padomās tikai to labāko. Taču ar gadiem cilvēki kļūst mazāk kategoriski. Redz, ka pasaule nav tikai balta vai melna.»
Tiesa, līdz tam mūsu līdzcilvēkiem — draugiem un paziņām — var nākties ciest. Tā, piemēram, kādu vizuāli atšķirīgai minoritātei piederošu vīrieti trīs uzbrucēji piekāva centrālajā autobusu stacijā sešos vakarā. Apkārt bija daudz cilvēku, taču neviens neiejaucās. «Es gaidu tur un sēžu uz soliņa. Un trīs jauni vīrieši pienāk man klāt: «Ko tu te dari?» Un viņi uz mani skatās un prasa: «Kāpēc? Kāpēc tu šeit esi? Un kāpēc tu uz mani skaties?» Es saku: «Es atvainojos un neskatos, es te gaidu savus bērnus! Viņi ieradīsies pēc piecām sešām minūtēm.» Bet viņi man prasa: «Kāpēc tu te esi?!» Un viņi sāk mani sist, un pēc tam es nokritu zemē. Pēc tam es gribu piecelties, bet nevaru. Man ir tā kā tumsa iekšpusē. Un mans prāts tikai domā: «Mans bērns ierodas tagad, nu jau pēc kādām divām vai trim minūtēm. Un es gribu piecelties, bet nevaru. Trīs reizes. Un cilvēki, cilvēki stāv apkārt… Bet neviens nepalīdz. Pat ne viens vienīgs,» stāsta cietušais.
Jāizrunājas, nevis jāšķiras
Šogad Drošības policijā neesot reģistrēts neviens gadījums, kad uzbrukumam būtu ksenofobisks vai rasistisks iemesls. Taču tie notiek. Tikai cilvēki klusē, jo, kā saka cietušie, «policisti paši izturas ļoti naidīgi» vai «nav sajūtas, ka viņi mūs var pasargāt». Arī ar žurnālistiem, tostarp «Cosmo», etnisko un reliģisko minoritāšu organizāciju pārstāvji runā uzmanīgi, jo baidās par savējiem. Savukārt jaunās sievietes, kuras draudzējas ar atšķirīgai ādas krāsai vai citai reliģijai piederīgajiem vīriešiem, pārsvarā ir gatavas ar zobiem un nagiem aizstāvēt savu mīļoto, vien viņi paši to visbiežāk nevēlas, jo to neļauj lepnums.
Katrīna (29) atklāj, ka viņas draugs, komunikabls kafijas krāsas vīrietis, ir gatavs pārdot savu celtniecības uzņēmumu Lielbritānijā, lai pārceltos pie viņas. «Zinu, ka Tairons lepojas ar to, ka man ir prestižs darbs un mani draugi ir daudz ko sasnieguši, tāpēc ir gatavs atteikties no saviem sapņiem Londonā. Taču es neesmu pārliecināta, ka mums ar to pietiks, lai izturētu nosodošos acu skatienus Rīgas ielās. Turklāt viņš tēlo, ka tos neievēro,» stāsta Katrīna. «Vēl mani biedē tas, vai man kādreiz nepietrūks sarunu par «Baltijas ceļu», piena plēvēm bērnudārzā un citām bērnības lietām. Reizēm starp mums ir par maz saprašanās no pusvārda. Taču to kompensē brīži, kad Tairons, acīm mirdzot, apgalvo, ka esmu viņa meitene un, taisot mums brokastis, dzied skaļā balsī.»
Psiholoģe Jolanta Cihanoviča skaidro, ka multikulturālo attiecību stiprums slēpjas tajā, ka vīrietis un sieviete jau no paša sākuma rēķinās: būs pārpratumi, kuru iemesls slēpjas atšķirīgajās kultūrās, nevis nemīlestībā. «Šādās attiecībās mēs esam iecietīgāki pret otru cilvēku. Tiesa, arī spriedze ir lielāka, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai jums abiem blakus ir cilvēki, ar kuriem varat izrunāties. Jebkurš pāris reizēm strīdas, reizēm izdara lietas, kuras vēlāk nožēlo, tāpēc rokas stiepiena attālumā jābūt tuviniekiem vai draugiem, kuri ir tavā pusē un pats galvenais — arī tavu attiecību pusē. Tie, kuri pie pirmās iespējas neapgalvo, ka tev ar viņu jāšķiras, bet gan, ka jums abiem jāizrunājas.»