Kā no citas pasaules nākuši izskatās tie politiķi, kuri nekavējās pasteigties apsveikt pašreizējā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša «uzprasīšanos uz amatu».
Aivars Lembergs: mīts par Maizīša politisko neitralitāti
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tas neesmu es, tas ir Maizītis pats, kurš par savām darbībām saka – «uzprasījos uz amatu», – tādējādi faktiski atklājot būtisku niansi šajā spēlē ar ģenerālprokurora amata kandidāta izvirzīšanu, ko mēs šobrīd redzam.
Neskatoties uz to, ka spēle ir acīmredzama, iepriekšminētie politiķi, kuri cita starpā pārsvarā ir starptautiskās finanšu oligarhijas redzamākā pārstāvja Džordža Sorosa stipendiāti, vairākos masu saziņas līdzekļos paziņoja – Maizītis esot labākais kandidāts, jo ir «politiski neitrāls», viņš «nelobē kādu politisko spēku», «Maizīša kunga popularitāte tautā ir augsta» u.tml.
Es izmantotu iespēju paklusēt, ja Maizīša atbalstītāji teiktu, ka viņš, piemēram, ir «sirsnīgs, simpātisks, omulīgs, pieklājīgs, diplomātisks» un tādā garā. Bet ja kāds saka, ka Maizītis ir «politiski neitrāls», tad šis cilvēks, kā tautā saka, pilnīgi noteikti nav draugos ar loģiku. Turklāt viņš pilnīgi noteikti izliekas nezinām pēdējo gadu notikumus Latvijā. Viņš skatās uz realitāti nevis tieši, bet gan caur Sorosa ideju pārņemtu mediju greizajiem spoguļiem.
Atgādināšu kaut vai pēdējo nedēļu notikumus. Partija «Jaunais laiks» 2009.gada 16.decembrī paziņoja par savu atbalstu Maizīša kandidatūrai ģenerālprokurora amatam (JL paziņojums, LETA, 16.12.09.). Saņēmis vienas valdošās partijas atbalstu, trīs nedēļas vēlāk pats Maizītis nāca klajā ar paziņojumu, ka piekrīt kandidēt uz šo amatu. Kas no tā izriet? Ģenerālprokurora amatu kandidātu izvirzījusi politiska partija! Šai partijai un tās izvirzītajam kandidātam nav svarīgi, ka likumdevējs savulaik ir precīzi noteicis: tiesu vara jebkuriem līdzekļiem ir jāsargā no jebkādas politiskas ietekmes un tāpēc ir paredzēts, ka neviena politiska partija neizvirza ģenerālprokurora amata kandidātu. To dara Augstākās tiesas priekšsēdētājs!
Es ļoti labi saprotu, kāpēc Maizītis ir tieši «Jaunā laika» kandidāts. Kad apmēram pirms četriem gadiem sākās Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas maratons, «Jaunā laika» līderis Krišjānis Kariņš uzrakstīja ģenerālprokuroram iesniegumu, ka vienas pilsētas mērs negrib pakļauties ministra politiskajai iegribai. Pēc «Jaunā laika» līdera ierosinājuma tika sākts kriminālprocess pret Lembergu – tā sākās bēdīgi slavenā Grinbergu lieta par to, ka Lembergs liek šķēršļus „Jaunā laika” Ventspils nodaļas priekšsēdētāja Ojāra Grinberga nokļūšanai labi atalgotā valsts amatā. Visas trīs tiesu instances ir atzinušas ne tikai to, ka es esmu nevainīgs, bet arī to, ka vainīgs šajā situācijā ir bijis Kariņš. Protams, Ģenerālprokuratūra ignorē tiesas konstatēto un kriminālprocesu pret «Jaunā laika» Kariņu nesāk. Kāpēc? Acīmredzot tāpēc, ka savējais. Kur šeit ir politiskā neitralitāte? Vai tiešām nav redzams, kura politiskā spēka intereses šeit «lobē» ģenerālprokurors?
Kā vērtēt neveiksmīgā KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova teicienu, ka «Maizīša kunga popularitāte tautā ir augsta» ? Kurš šo popularitāti ir mērījis? Kas tas par ģenerālprokuroru, kuram izšķirīga ir «popularitāte tautā» ? Kur nu vēl spilgtāks pierādījums tam, ka Maizītis ir tieši politiska figūra, kurai vajadzīga popularitāte, nevis objektīvs, bezkaislīgs likuma sargs.
Maizītis apgalvo, ka «uzprasījies uz amatu» tāpēc, lai sāktos diskusijas par šā amata kandidātiem. Kādas «diskusijas» pēc viņa paziņojuma ir sākušās? Tikai slavas dziesmas «vislabākajam kandidātam» un bezprecedenta draudus tiem, kuri būs pret Maizīti. Paldies Dievam, pagaidām netiek draudēts ar cietumu, bet ar nopietnām politiskām sekām – pilnīgi noteikti.
Maizītis saka – viņš gribot pabeigt iesāktās lietas. Tieši to pašu viņš teica pirms 5 gadiem, kad viņam vajadzēja pabeigt Lemberga un „digitalizācijas” lietas. Bet abas šīs lietas šobrīd jau ir tiesā un ģenerālprokuroram vairs nav nekādas teikšanas, kā šīs lietas turpmāk tiks virzītas. Bet dažām citām ir iztecējis jebkurš sapratīgs pirmstiesas izmeklēšanas termiņš – par to vien Maizītis būtu pelnījis vismaz rājienu, ka nav mācējis organizēt savas iestādes darbu tā, lai termiņi tiktu ievēroti un valstij nevajadzētu ciest nemitīgu kaunu Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Kādā medijā apkopots Maizīša laika skaļākās un nozīmīgākās krimināllietas. Šajā apkopojumā ir tikai un vienīgi politiskās krimināllietas, sākot no «Ādamsona pedofilu lietas» un beidzot ar «KNAB nozagtās naudas lietu». Pret mani vien prokuratūra ir jau «izgāzusies» trijās politiskajās krimināllietās – t.s. Grinbergu lietā, apsūdzībā par amatpersonas deklarācijas neiesniegšanu, kā arī apsūdzībā Drošības policijas virsniekam Arnim Indriksonam par it kā spiegošanu manās interesēs. Kādi resursi un enerģija ir iztērēti šīm politiskajām lietām! Un proporcionāli, salīdzinot ar tām, - cik daudz atklātu slepkavību, izvarošanu, laupīšanu, atmaskotu narkodarboņu?
Cik un kādus vēl argumentus vajag, lai pierādītu, ka politiskāku juristu par Maizīti grūti atrast? Pasakiet – cik, un es argumentēšu.