Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10282288t1hc0d6.jpg)
Pirms pāris dienām vienā no interneta portāliem lasīju kāda advokāta mēģinājumu atbildēt uz jautājumu «Kāpēc Latvijā ir krīze?». Izrādās, ka visās likstās ir vainīgs darbaspēks – nemotivēts, neieinteresēts, neproduktīvs utt.. Nabaga kundziņš esot lielveikalā saskāries ar kādu neieinteresētu darbinieci, kā arī viens ārsts nakts vidū neesot pacēlis klausuli. Ak, šausmas! Tiešām jūtu līdzi cienītajam advokāta kungam, tas tiešām ir ļoti bēdīgi, ka pārdevēja nevīžo paklanīties kunga priekšā.
Bet, ja nopietni, šādi te un līdzīgi snobisma piesātināti rakstiņi mediju telpā parādās visnotaļ bieži. Pirms pāris mēnešiem viens sabiedrisko attiecību «eksperts» uzrakstīja kādu bēdu stāstu par slinko, neproduktīvo un bezcerīgi nožēlojamo Latvijas darbaspēku. Savukārt otrs lielas PR kompānijas vadītājs iedzīvotājus nosauc par nekonkurētspējīgiem un tādiem, kas «nespēj pārraut nabas saiti ar valsti». Lūk, šis otrais PR «eksperts» iesaka «Jāpierod pie domas – neviena valdība neko neatrisinās - un jāsamierinās ar apstākļiem.»
Visus šos viedokļus vieno doma, ka problēmu cēlonis slēpjas iedzīvotājos, darbaspēkā, kurš ir nemotivēts, neinovatīvs, neproduktīvs, slinks, kūtrs utt...
Savā ziņā jau visiem šiem «kungiem» ir taisnība. Latvijas iedzīvotājus diez vai varētu raksturot kā čaklākos, produktīvākos un motivētākos. Liekas, Ķīnas fabrikas strādnieks tiešām būs čaklāks, un padomju laiku sekas diez vai kāds apšaubīs. Tai pat laikā es gandrīz ne reizi neesmu lasījis kādu kritisku rakstiņu par vadības trūkumiem gan privātajā, gan valsts sfērā. Man personīgi vienmēr ir licies, ka zivs pūst no galvas. Arī biznesa literatūrā teorētiķi visās problēmās vaino «Big heads» jeb vadību, bet nekad personālu. Firmu vadība taču ir tā, kas pieņem darbā spējīgāko personālu, vadība un tikai vadība ir tā, kas motivē darbiniekus gan pareizi komunicējot, gan ar citiem personāla vadības mehānismiem. Vadība taču ir tā, kurai jāizvēlas tāda darbinieku apmaksas sistēma, kas motivētu cilvēkus strādāt labāk. Vadītājam ir jāparūpējas par to, lai darbā nebūtu dīkstāves un darbinieks savu potenciālu izmantotu lietderīgi. Bet Latvija laikam ir izņēmums, jo «vidējais» vadītājs nekādi nespēj saprast, ka visās likstās ir vainojams viņš pats. Nu kas viņam lika izraudzīties netalantīgus, neradošus darbiniekus, toties tādus, kuri ir gatavi strādāt par smieklīgu naudu? Kas lika šefiem pirkt visdārgākos džipus, ja tā vietā varēja nopirkt jaunu un trīs reizes lētāku auto? Prestižs neļāva? Varbūt par ietaupīto naudu būtu varējis maksāt darbiniekiem motivējošas prēmijas, vai apmaksāt izglītošanos ārzemēs? Bet kāpēc lai tā rīkotos, ja simtiem un tūkstošiem stāv rindā?
Reti kad ir dzirdami aicinājumi mainīt uzņēmēju feodālās domāšanas struktūru. Iedzīvotāji par normālu uzskata absolūti vertikāli vērsto vadības formu. Piemēram, mazā firmā ar 12 cilvēkiem vadībā atrodas kādi četri cilvēki (firmas īpašnieks un vēl pāris «svojaki» jeb savējie). Tad nu šāda te tipa vadība pārsvarā izmaksā sev algu pāris tūkstošus latu mēnesī vai arī gada beigās sadala visu peļņu. Šādu firmu vadība (ar retiem izņēmumiem) pārvietojas jaunos džipos, dzīvo glaunos centra dzīvokļos un par vasarnīcas uzbūvēšanu arī nav piemirsuši. Kas tiek reālajam darba darītājam? Kādas ir viņu algas? Vai viņu izglītošanā kas tiek ieguldīts? Baidos, ka nē! Aizvien vairāk nākas dzirdēt par to, ka puse Latvijas darbaspēka tiek nodarbināti maksājot minimālo algu, sākot ar šoferiem, beidzot ar skolotājiem. Projektu vadītāji reklāmas un mārketinga jomās jau tiek atrasti tādi, kas gatavi strādāt par 200 – 250 latus mēnesī. Ja tā turpināsies tad drīz visi saņems tikpat daudz, cik pensionāri pensijā – tas ir vidēji 150 latus. Bet vai kas ir mainījies vadības dzīves līmenī? Vai džips tiks nomainīts pret lētāku mašīnu? Vai alga tiks samazināta uz pusi kā parastajiem darbiniekiem? Diezin nu vai. Visticamāk kundziņi turpinās mācīt iedzīvotājus kā pareizi dzīvot, kā tīrīt zobus, gludināt bikses, būt radošiem, strādāt desmit reizes vairāk un labāk.
Nedomāju, ka kaut kas mainīsies, jo problēma ir visā sabiedrībā, jo kurš gan cits, ja ne mēs esam rantjē filozofijas piekritēji. Kā izsakās politoloģe Ilze Ostrovska «Rantjē filozofija. Zināt, kāpēc tā ir tāda? Pēc 800 gadiem vergam brīvību patiesībā nevajag. Verga ideāls ir – nestrādāt, būt rantjē.» Tāpēc arī ir izveidojusies parazitējoša elite. Tāda, «kas apveltīta ar rantjē psiholoģiju, rantjē kultūru un rantjē attieksmi. Kas uzradīja parazitējošu valsti. Īsts kapitālisms ir kreatīvs, radošs. Bet parazitējoša valsts un parazitējošs kapitālisms – tas ir tas, kas parazitē uz savu senču kādreiz sūri grūti sakrātās naudiņas, nopirktās zemes, uzceltās mājas, tagad – uz spekulatīva burbuļa».