Policija bez orķestra

Kopš tā laika pagājuši gandrīz divdesmit gadi, dzīve gājusi savu gaitu, bet policijas dvēsele manī ir atstājusi savu nospiedumu — es to zinu pavisam noteikti un klusībā lepojos ar to. Policijas dvēseli neveido ieroči, raupjš fizisks spēks vai krūmos paslēpti radari. Policijas dvēsele dzīvo policijas karogā, orķestrī un zvērestā. Tieši tas patiesībā ir policijas svētais Grāls.
Orķestris ir katras valsts policijas goda lieta — ar to policists tiek pieņemts dienestā un pavadīts pensijā Taču šodien zvēresta teksts ir mainīts[2], kļuvis sausāks, juridiskāks un mazāk emocionāls, un tas nemaz vairs nav policista, bet amatpersonas zvērests. Savukārt Latvijas Valsts policijas orķestra vairs nav, to paņēmusi krīze. Labā ziņa — no trīs sakramentiem policijai palicis viens — karogs[3].

Iespējams, aizgājušais gads ir bijis sarežģītākais visā Valsts policijas vēsturē kopš 1991.gada. Tas ir bijis izaicinājumu, pārbaudījumu un arī sirdssāpju gads. Bažas par iespējami straujo noziedzības pieaugumu reizē ar būtiskiem budžeta samazinājumiem, policijas struktūrvienību, akadēmijas un pat policijas orķestra likvidācija, augusta nogales notikumi Bauskā, reģionālo pārvalžu izveide un sistēmas reforma kopumā.

[5]

Dodamies pretī atklātībai

Domājams, ka nebūs daudz tādu cilvēku, kas uzdotu jautājumu, vai un kāpēc policija vispār ir vajadzīga. Ikviena cilvēka primāro vajadzību listē ir drošība, un policijas misija ir šo vajadzību piepildīt ar vēlamo saturu. Pie tam drošība ir tik komplicēts un subjektīvs jēdziens, ka nav īstenojams bez abu pušu piedalīšanās. Tikai sabiedrība kopā ar policiju var panākt drošību. Kopīgas darbības nepieciešamība viena mērķa sasniegšanai vienmēr ietver uzticēšanos, bet uzticēties varam tikai tam, ko pazīstam, nevis kaut kam svešam vai biedējošam. Lai būtu uzticēšanās, jābūt atklātībai.

Mans ceļš pretī Valsts policijas atklātībai iesākās pirms pāris gadiem un nostiprinājās pagājušā gada nogalē, kad nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvji tika aicināti apspriest Valsts policijas 2010.gada darba plānu. Kaut arī iesniegtais darba plāns bija tik lakonisks, ka, neesot policijas darbiniecei, man nācās visai piepūlēties, lai saprastu nepieciešamās lietas, tomēr tas bija nepārprotami liels solis uzticībā.

[6]

Nākamais solis — 2010.gads, piektdiena, 5.februāris.  Notiek  Valsts policijas sanāksme par 2009.gada darba rezultātiem. Zālē vairāki simti policistu, aicināti arī NVO pārstāvji. Valsts policijas priekšnieks nosauc divas galvenās prioritātes 2010.gadam. Pirmā — uzlabot komunikāciju ar sabiedrību un otrā — policijas darbinieku izglītība. Varu droši teikt, ka tieši šādā veidā prioritātes Valsts policijā ir definētas pirmoreiz. Tas ļauj secināt, ka darba virziens policistiem šogad ir darba kvalitāte pavisam jaunā izpratnē.

Policijas vadības nosauktie fakti par policistu nepietiekamo izglītības līmeni ir visai skarbi: no jaunākajiem virsniekiem atbilstoša izglītība ir 2047, nav — 341, bet no vecāko virsnieku vidus pildāmajiem pienākumiem atbilstoša izglītība ir 1503, bet nav 246. Savukārt no instruktoru amatos strādājošajiem policistiem tikai 934 cilvēkiem ir atbilstoša izglītība, bet tā vēl jāpapildina 1836 cilvēkiem. Proti, 2016.gadā šiem cilvēkiem izglītības trūkums kļūs par šķērsli pienākumu veikšanai, jo bez likumā noteiktās izglītības viņi vairs turpmāk nevarēs pildīt savus pienākumus.[7] Tomēr šiem cilvēkiem darbs jādara jau šodien, tāpēc arī ļoti labi saprotama ir izglītības prioritāte nākamajā darba cēlienā.

[9]

[10]

[13]

[16]

Policija nav svešķermenis, bet sabiedrības daļa, ko veido policisti — cilvēkiem ar savām vajadzībām un jūtām. Tāpēc blakus attiecībām ar sabiedrību ne mazāk būtiski ir tas, kā un vai tiek koptas attiecības pašas policijas iekšienē — cik paši policisti ir apmierināti ar savu darbu, kā viņi tiek galā ar personiskajām problēmām šajā sarežģītajā laikā, vai viņi redz nākotni un tic pozitīvai notikumu attīstībai savā profesionālajā dzīvē. Ja mēs vēlamies, lai viņi palīdz mums, sabiedrībai, viņiem ir jābūt stabiliem un spēcīgiem.

[17]

Pašapmierinātībai nav pamata, toties mums ir viss labam sākumam — pavisam jaunām attiecībām starp pašiem policistiem, kā arī starp policiju un sabiedrību. Gan sabiedrība, gan policija šobrīd vēlas savstarpēju uzticēšanos, un ir sperti pirmie soļi pretī atklātībai — esam sākuši vismaz sarunāties. Tāpēc tas, vai policija mums būs ar vai bez orķestra, ir ne tikai policijas, bet arī mūsu, sabiedrības, rokās.

Atsauces:

[1] Likums par policiju, 29.pants; redakcija pirms 15.06.2006 likuma «Par policiju» grozījumiem;

[2] Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums; 11.pants. Amatpersonas zvērests, (1)Amatpersona, stājoties dienestā, dod zvērestu: «Es, (vārds, uzvārds), stājoties dienestā, zvēru būt godīgs un taisnīgs, uzticīgs Latvijas Republikai, pildīt dienesta pienākumus saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, starptautiskajiem līgumiem, likumiem un citiem normatīvajiem aktiem un kalpot sabiedrības vispārējām interesēm».;

[3] Autores piezīme: redzēju to pati savām acīm š.g. 5.februārī;

[7] Valsts policijas priekšnieks V.Voins š.g. 5.februāra sanāksmē par 2009.gada darba rezultātiem;

[11] ...tā Stradiņa Universitātes juridiskās fakultātes dekāns A.Vilks š.g. 5.februārī;

[12] Valsts policijas priekšnieks V.Voins š.g. 5.februāra sanāksmē par 2009.gada darba rezultātiem;

[15] Viņš – LR Ģenerālprokurors Jānis Maizītis;