Valsts un nodokļu maksātāji runā divās valodās

Brīžiem šķiet, ka valsts ierēdņi un nodokļu maksātāji runā divās dažādās valodās un vispār nesaprot viens otru. Taču bez neskaidrībām jaunajos likumos ir arī daudz diskutablu jautājumu, piemēram, kādēļ autoratlīdzību saņēmēji galarezultātā izrādās parādā valstij, lai gan strikti pildījuši likumu, un kādēļ parāds valstij jāsamaksā faktiski 10 dienu laikā, kamēr valsts saistības pret nodokļu maksātāju drīkst pildīt trīs mēnešu garumā. Un kā vispār šodien Latvijā jūtas uzņēmējs? To žurnāla Bilance galvenais redaktors GUNTARS GŪTE jautāja Finanšu ministrijas Nodokļu politikas departamenta direktorei DAINAI ROBEŽNIECEI.

Ienākumu deklarēšanas nianses

- Patlaban neskaidrības rodas ar iedzīvotāju ienākumu deklarāciju iesniegšanu par 2009. gadu. Pašreizējā likuma par iedzīvotāju ienākuma nodokli redakcijā, kas ir spēkā no 2010. gada 1. janvāra, nav minēts, ka šāda deklarācija būtu vispār jāiesniedz.
- Bet jūs taču zināt, ka nodokļu likumu grozījumi stājās spēkā šā gada 1. janvārī – tātad tie attiecas uz to gadu, kurā stājās spēkā, – šajā gadījumā jaunākā likuma redakcija attiecas uz 2010. gadu. Attiecībā uz 2009. gadu saimnieciskās darbības veicējiem un, kā es saprotu no jautājuma konteksta, – arī tiem nodokļu maksātājiem, kuri bija pērn darba ņēmēji un vienlaikus saņēma arī autoratlīdzības (kuru liela daļa diemžēl ir arī žurnālisti), situācija ir tāda, kāda bija pirms likuma grozījumiem, un tādēļ šīs deklarācijas šogad visiem šiem nodokļu maksātājiem bija jāiesniedz. Te vēl gribu piebilst, ka 2009. gada sākumā tika veikti grozījumi likumā, lai deklarācijas nebūtu jāiesniedz tiem autoratlīdzību saņēmējiem, kuri kopumā gada laikā nesaņem vairāk kā 600 latu, tādējādi atbrīvojot viņus no šā pienākuma, kas jāpilda pārējiem.

- Tomēr rodas jautājums – kādēļ vieniem jāiesniedz deklarācijas, bet citiem nav? Un kādēļ ir jāveic nodokļu pārrēķins, ja visa gada laikā cilvēks ir godīgi maksājis visus nodokļus, ko likums no viņa ir prasījis?
- Tiem, kuri gada laikā ir guvuši ienākumus, kas tikuši aplikti ar dažādām nodokļu likmēm, visa pārrēķināšanas nepieciešamība radās tajā laikā, kad bija dažādas likmes saimnieciskās darbības veicēju ienākumiem (15%) un nodarbināto ienākumiem (23%). Ja daļu ienākumu, piemēram, 6000 latu, gūstu kā nodarbinātais un vēl 6000 latu autoratlīdzībās, tad vienu daļu ienākumu apliek ar 23% iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), bet otru pusi ar 15% IIN. Man kā nodokļu maksātājam ir tiesības uz neapliekamo minimumu, nodokļu atvieglojumiem un arī uz attaisnotajiem izdevumiem. Un parasti neapliekamās summas tiek ņemtas vērā tajā darba vietā, kur ir iesniegta nodokļu grāmatiņa – un šajā gadījumā es samazinu ar nodokli apliekamo ienākumu tikai tos ienākumus, no kuriem iekasē IIN 23% - ar lielāku likmi. Tas nozīmē, ka es it kā vairāk samazinu savu nodokļa summu, jo pie otro ienākumu aplikšanas ar nodokli šos atvieglojumus nepiemēro. Tanī brīdī, kad man ienākuma izmaksātājs samaksā atlīdzību, viņš ņem vērā tikai tā saukto autora izdevumu normu – ja neko citu nepiemēro, tad tur tiek rēķināti 15%. Un tieši no šīs situācijas arī radās proporcijas rēķināšana, lai vienādā mērā šīs neapliekamās summas, kas ir nodokļu maksātājam, vienādā mērā attiektos uz abiem ienākumiem. Un līdz ar maksājamais nodoklis kopumā par gadu palielinās.

- Tomēr man nav skaidrs – kādēļ šādā situācijā nodokļu maksātājs nokļūst?
- Tādēļ, ka ir dažādas likmes..

- To es saprotu. Un tomēr – ja algai piemēro visus jūsu minētos atvieglojumus, tad autoratlīdzība bieži tiek aplikta ar tiem pašiem 15% jau no pirmā lata, nepiemērojot nekādus atvieglojumus. Un gala rezultātā nodokļu maksātājs pats pret savu gribu paliek parādā valstij, lai gan strikti pildījis likuma prasības.
- Viņš nepaliek valstij parādā…

- Bet viņam ir jāpiemaksā aprēķinātā nodokļu starpība…
- Viņam ir jāpiemaksā nodoklis, jo šā nodokļa aprēķināšana ir bijusi dalīta un tādēļ nav ņemti vērā visi faktori, kas nosaka maksājamo nodokli. Ja mēs paskatītos uz to pašu cilvēku, kurš teorētiski ir nopelnījis tos pašus manis minētos 12 tūkstošus latu vienā vietā – tikai kā algu, viņa maksājamais nodoklis būtu lielāks nekā citam, kurš nopelnītu to pašu naudu ar divām dažādām IIN likmēm, ja sarēķina maksājamās summas, neveicot nekādas korekcijas.

- Tas viss ir saprotams, bet jautājums ir cits – kādēļ tad uzreiz pie ienākuma saņemšanas netika iekasēti, piemēram, 17% vai 18%, lai nebūtu jāveic nekādas korekcijas un pārrēķini, kā dēļ pēc tam cilvēkam ir jāpiemaksā budžetā nauda un faktiski jājūtas kā parādniekam?
- Tad mums jāatgriežas vēl senākā pagātnē, kad likumā bija ierakstīts, ka par tiem ienākumiem, ko nodokļu maksātājs saņem kā saimnieciskās darbības veicējs, neapliekamās summas nepiemēro. Un tad arī nebūtu nepieciešams veikt nekādas pārrēķināšanas. Bet tad atnāca advokātu pārstāvji, kuri lielākoties strādā kā pašnodarbinātie, un izteica sašutumu, ka viņiem netiek piemērots neapliekamais minimums vai nodokļu atvieglojumi. Un tādēļ – lai tiem, kuri gūst tikai saimnieciskās darbības ienākumus, piemērotu nodokļu atvieglojumus (pat neskatoties uz to, ka jau tāpat šai nodokļu maksātāju grupai ir mazāks nodoklis nekā darba algu saņēmējiem), Saeimā tika pieņemti grozījumi likumā par IIN, lai arī šai nodokļu maksātāju grupai varētu piemērot šīs neapliekamās summas.

- Un tomēr – kādēļ tad uzreiz neaprēķināt lielāku nodokļa likmi, nevis radīt situāciju nākamajā kalendārajā gadā, kad cilvēkam ir jājūtas kā parādniekam, lai gan viņš ir strikti pildījis likuma prasības?
- Ja mēs runājam par situāciju, kad gan algas, gan autoratlīdzības izmaksātājs ir viena persona, tad viņam varētu uzlikt par pienākumu veikt šo aprēķinu uzreiz. Taču situācijās, kad ienākumus cilvēks gūst vairākās vietās vienlaikus, citi ienākumu izmaksātāji nevar zināt, vai konkrētajai personai ir piemēroti nodokļu atvieglojumi. Tādēļ – ja mēs gribam atbrīvot no korekciju veikšanas pienākuma ienākuma saņēmēju, tad tas ir jāuzliek par pienākumu ienākumu izmaksātājiem.

- Bet likums ne tikai neuzliek par pienākumu, bet pat neparedz šādu iespēju ienākuma saņēmējam informēt par ienākumiem ar dažādām IIN likmēm.
- Nav tādas iespējas. Jo šeit būtu jārēķina, cik vietās konkrētā persona saņem ienākumus. Ja es vienā mēnesī saņemu ienākumus, piemēram, desmit vietās, tad man vajadzētu pateikt katram no viņiem, ka man drīkst atskaitīt vienu desmito daļu no neapliekamā minimuma vai attaisnotajiem izdevumiem. Bet gada beigās mēs skatāmies uz visu gada laikā gūto ienākumu. Un tāpēc, janvārī saņemot algota darba ienākumu un autoratlīdzību, šo proporciju vēl nevar noteikt. Turklāt – autoratlīdzību saņemšana tomēr nedaudz klasificējas kā saimnieciskās darbības veicēji. Un, ja ir saimnieciskā, tad ir deklarācija. Ja pie autoratlīdzības ir ieturēts nodoklis, nodokļu maksātājam tiek dots labvēlīgāks režīms – ir jāaizpilda tikai viens deklarācijas pielikums (šajā gadījumā D 6), jo viņam tomēr ir divu veidu ienākumi, kuriem tiek piemērotas dažādas IIN likmes. Un, ja mēs gribētu ļaut neiesniegt deklarāciju, tad mēs nevarētu ļaut šai iedzīvotāju grupai piemērot neapliekamo minimumu algotā darba atlīdzībai. Bet vai to kāds gribētu? Pirmajos gados ļoti maz nodokļu maksātāju gāja iesniegt ienākumu deklarācijas, kaut vai lai atgūtu attaisnotos izdevumus par iepriekšējo gadu. Varbūt sākotnēji šī sistēma likās sarežģīta un grūta. Bet tagad situācija ir būtiski mainījusies, un attaisnotos izdevumus ar katru gadu deklarē aizvien vairāk cilvēku.

- Likums paredz, ka gadījumā, ja piemaksājamā nodokļa summa pārsniedz 450 latu, nodokļu maksātājam ir tiesības šo summu sadalīt trijās daļās un atmaksāt vairākos posmos. Taču ko darīt cilvēkam, ja viņam būs jāatmaksā 250 latu, bet viņam vienkārši nav uzreiz šādas naudas. Taču naudu jāsamaksā līdz 16. aprīlim?
- Likums par nodokļiem un nodevām dod iespēju lūgt kārtējo nodokļu atmaksas termiņu pagarināt līdz trim mēnešiem. Arī nokavētajiem maksājumiem mēneša laikā var lūgt pagarināt termiņu un saņemt šo pagarinājumu līdz pat gadam, sadalot proporcionāli maksājumus. Tikai galvenais ir pašam laikus iet un runāt par šo jautājumu. Tas ir tāpat, kā laikus jāiet uz banku un jārunā par kredīta atmaksas jautājumiem, ja rodas grūtības. Te gan atgādināšu, ka nodokļu atmaksas termiņa pagarinājuma gadījumā maza, bet tomēr soda nauda saglabājas – tā ir nevis standarta apmērā – 0,05% par dienu, bet, ja ir atlikts pēc lūguma, tad ir 0,0125% dienā.

Dienesta automašīnu nodokļa neskaidrības

- Valdība šogad ir sagādājusi ne mazums pārsteigumu arī citās nodokļu un nodevu jomās – sevišķi milzīgas neskaidrības joprojām ir par tā saucamo dienesta automašīnu nodokli un visām niansēm, kas saistītas ar šo jauno prasību. Piemēram – valdības vīri pasaka, ka līdz ar jauno nodokļa piemērošanu vairs nebūs nepieciešamības rakstīt ceļazīmes automašīnām. Tajā pašā laikā likumdošanas aktos attiecībā uz grāmatvedības kārtošanas niansēm šī prasība nav atcelta… Kam ticēt? Ministriem vai likumiem?
- Noteikumi par UIN likuma piemērošanu nosaka – ja tiek maksāts nodoklis par darba devējam piederošas automašīnas lietošanu personīgām vajadzībām, tad šīm vajadzībām pietiek fiksēt tikai automašīnas nobraukumu, uzņemot mēneša sākumā un beigās automašīnas nobraukuma rādījumus. Un tad var tikt norakstīts degvielas apjoms, kas atbilst šādam nobraukumam – tātad par šādām automašīnām ceļazīmes nav vajadzīgas. Kas attiecas uz valsts vai pašvaldību iestādēm - šai grupai automašīnu izmantošanas kārtību regulē citi valdības noteikumi.

- Te gan sanāk cita nianse – samaksājot šo auto nodokli, uzņēmējs faktiski atzīst, ka automašīna netiek izmantota saimnieciskajai darbībai pilnībā vai daļēji. Un, tiklīdz parādās ar saimniecisko darbību nesaistītas izmaksas, automātiski palielinās maksājamais UIN, jo šie izdevumi palielina apliekamo ienākumu. Kā tad pareizi traktēt šīs nianses?
- Te mēs ņemam vērā pavisam citu faktoru – tā kā šis nodoklis izriet no darbaspēka gūtā labuma, tad tā ir darbaspēka izmaksu sastāvdaļa. Un visas darbaspēka izmaksas ir atskaitāmas no apliekamā ienākuma.

- Un kā ar PVN priekšnodokli?
- Attiecībā uz PVN tas skaitās pašpatēriņš. Bet, kopumā ņemot, UIN un PVN nav tomēr identiski nodokļi un katra nodokļa piemērošanu regulē cits likumdošanas akts. Attiecībā uz PVN – ja uzņēmējs jau automašīnas iegādes brīdī apzinās, ka konkrēto automašīnu izmantos ne tikai saimnieciskajai darbībai, tad viņš uzreiz to varētu norādīt. Bet jebkurā gadījumā likums par PVN jau iepriekš reglamentēja šādu kārtību, un te nu paliek jautājums, cik uzņēmējs ir bijis godīgs un vai nodalīja braucienus saimnieciskās darbības ietvaros no automašīnas izmantošanas privātām vajadzībām. Jo diemžēl mūsu spēkos nav katram nolikt blakus inspektoru un izsekot katrai nodokļu maksātāja darbībai. Vēl gribu piebilst, ka līdz ar jauno normu stāšanos spēkā nav radīta situācija, ka tagad ar darba automašīnām brauktu vairāk. Ar tām darbinieki kā brauca līdz šim, tā arī brauc tagad. Vienīgais, kas ir mainījies – tie darba devēji, kuri šīs normas neizprot, iesaka saviem darbiniekiem mazāk izmantot darba automašīnas privātajām vajadzībām. Nenoliegsim – darbinieki līdz šim ar darba automašīnām ir braukuši uz mājām, brīvdienās šīs automašīnas ir bijušas pie lielveikaliem, un nevajag teikt, ka visi šajos veikalos iepirkās darba vajadzībām. Līdz šim tas vienkārši netika dokumentāri fiksēts. Bet tagad tiek skaidri definēts – ja tu kaut ko lieto, tev par to ir jāsamaksā.

- Visiem šis auto nodoklis tagad būs jāmaksā, taču tomēr mums valstī ir trīs izredzētās personas – prezidents, premjers un Saeimas priekšsēdētājs, kuriem šo nodokli maksāt nevajadzēs. Protams, viņiem pēc visiem priekšrakstiem ir paredzēta apsardze un pārvietošanās automašīnā. Un tomēr – ar ko tad šīs amatpersonas ir īpašākas par citiem dienesta automašīnu izmantotājiem personiskām vajadzībām?
- Saprotiet – arī tad, ja šī amatpersona brauktu ar trolejbusu, aiz tā nāktos braukt apsargu automašīnai. Šo amatpersonu pārvietošanās nosacījumi ir stingri atrunāti drošības apsvērumu dēļ.

- Runa nav par to! Ja jau mēs esam vienlīdzīgi, tad esam vienlīdzīgi visi, nevis radām kādiem īpašas atrunas.
- Ideālā variantā valsts vadītājs būtu ar lieliem ienākumiem un varētu apmaksāt arī šādu nodokli, pārvietodamies privātos braucienos ar dienesta automašīnu. Bet mūsu valstī šobrīd Ministru prezidenta atalgojums, turklāt bez jebkādām piemaksām, ir mazāks par daudzu valsts uzņēmumu vadītāju atalgojumu. Un tādā gadījumā, ja premjeram būtu teorētiski jāuzņemas šādi izdevumi un tas būtu izšķirošais faktors piekrišanai vai nepiekrišanai ieņemt šādu amatu, tas būtu bēdīgi. Protams, pašlaik izskatās, ka tiek radīti izņēmumi, un tas nav labi, bet attiecībā uz citām valsts amatpersonām mēs neesam šādus izņēmumus pieļāvuši, pat neskatoties uz to, ka šādas diskusijas ir bijušas.

Samazinātais PVN – būt vai nebūt?

- Turpinot par nodokļiem – nākamgad beidzas pārejas posms, kad atsevišķām preču un pakalpojumu grupām – medikamentiem, energoresursiem, preses izdevumiem - tiek piemērota samazinātā PVN likme, un tiek prognozēts, ka šīs samazinātās likmes vairs netiks piemērotas. No valsts puses ir dzirdēts, ka šo likmju pieaugums tiks kompensēts ar neapliekamā minimuma palielināšanu. Pēc mūsu aprēķiniem, tie ir nepilni 12 lati mēnesī. Kādēļ vispār mainīt šo kārtību, un vai beigās tomēr neapliekamā minimuma palielināšana kompensēs PVN likmju pieaugumu?
- Jā, samazinātās PVN likmes tiešām piemēro, piemēram, siltumenerģijas piegādēm, ko saņem mājsaimniecības. Bet mājsaimniecību ienākumi arī ir dažādi – cits saņem 3000, bet cits 300 vai vēl mazāk latu. Un, ja mēs piemērojam šādā gadījumā samazināto PVN, tad enerģijas piegādātājam nekad neveidosies nodokļa parāds – viņam vienmēr ir šā nodokļa pārmaksa, jo viņš ir iepircis izejvielas un apmaksājis dažādus citus pakalpojumus. Bet šādā gadījumā valsts kompensē iedzīvotājiem siltumenerģijas piegādes izmaksas, lai gan, kā jau minēju, mājsaimniecību ienākumi ir ļoti dažādi. Bet, ja samazināto PVN likmi atceļ, šādiem uzņēmumiem PVN pārmaksas neveidosies, un valsts mērķtiecīgi varētu atbalstīt tās iedzīvotāju kategorijas, kurām tas ir vairāk vajadzīgs, nevis subsidēt visas mājsaimniecības bez izņēmuma. Ja mainīsies tikai PVN likme, tad pieaugums būs 10%. Ja es paskatos savu šā gada janvāra rēķinu par apkuri – man sanāca maksāt aptuveni 70 latu. Tātad papildu maksa pieaugtu par 7 latiem – man līdz ar to neapliekamā minimuma pieaugums kompensētu PVN pieaugumu.

- Tas ir tikai siltums. Taču cilvēki pērk arī medikamentus un citas preces, piemēram, kādu avīzi vai grāmatu, kam arī pieaugs PVN likme.
- Mums gan šobrīd nav datu, vai, piemēram, grāmatniecības nozarē šie PVN likmes samazinājumi ir devuši kādu labumu vai ne, lai gan bija ļoti karstas diskusijas par to, ka, gadījumā ja atcels samazināto PVN likmi, grāmatniecība Latvijā nomirs. Bet, arī neoficiāli lūdzot sniegt datus, ar mums grāmatniecības nozares pārstāvji negribēja tajos dalīties, lai mēs redzētu, vai ir bijuši kādi uzlabojumi pēc samazinātās likmes piemērošanas. Vienlaikus es negribu noliegt – samazinātās PVN likmes piemēro tām precēm vai pakalpojumiem, kas tieši skar iedzīvotājus, taču, piemēram, zāles var iegādāties arī bez receptēm un lietot daudz medikamentu, bet tiem, kuri ir nopietni slimi, ir iespējas izmantot valsts piedāvātās medikamentu iegādes izdevumu kompensēšanas programmas.

- Šobrīd aktīvi top jaunās nodokļu un nodevu politikas pamatnostādnes, tomēr daudzi eksperti diezgan kritiski izsakās par šo dokumentu. Lai gan ne visiem ir izdevies šo dokumentu redzēt, tomēr arī tad galvenais akcents ir tas, ka, gadījumā ja jaunās pamatnostādnes būs līdzīgas iepriekšējām, nekādi uzlabojumi nav sagaidāmi..
- Es nezināju, ka iepriekšējās pamatnostādnes bija tik sliktas…

- Tas ir viedoklis.
- Vislabākais viedoklis ir tas, ko izsaka, pat nelasot un nezinot par dokumenta niansēm.

- Tomēr vairāk gribētos saprast – kā tieši valdība pildīs savus solījumus un lozungus par atbalstu biznesam – arī nodokļu jomā? Pagaidām to nejūt..
- Izveidojusies interesanta situācija – lai gan visiem šķiet, ka gandrīz visi nodokļi ir palielināti, pieaugušas apliekamās bāzes, taču, paskatoties, kas visos šajos sliktajos laikos ir noticis ar nodokļiem, redzams, ka UIN, kas ir biznesa gūtās peļņas nodoklis, nav atcelts neviens atvieglojums – viss, ko ieviesa 2009. gadā, ir spēkā.

- Uzņēmējiem UIN ir tikai viens no nodokļiem, kas ietekmē viņu ikdienas biznesu – viņiem ir palielināts darbaspēka nodokļu slogs, un es neteiktu, ka biznesam kļūst vieglāk – tieši pretēji.
- Nevienam tagad nekļūst vieglāk. Varu piekrist, ka uzņēmēji skaita visus nodokļus, kas tieši skar viņus, un uzskata, ka viņi piedalās šo nodokļu ieņēmumu ģenerēšanā. Taču, saskaitot visus nodokļus kopā, izskatās, ka ir ļoti daudz, piemēram, to, kuriem ir liela pievienotā vērtība produktam, – tad ir liels PVN maksājums, arī IIN un sociālā nodokļa maksājumi. Nenoliedzami, palielinot IIN par 3% un samazinot neapliekamo ienākumu, neto ienākumu apjoms darba ņēmējiem samazinājās. Zināmā mērā var piekrist, ka gadījumos, ja darba devējam un ņēmējam ir vienošanās par neto atalgojumu, uzņēmēja izmaksas šādā situācijā var palielināties. Un tomēr attiecībā pret biznesa izmaksām – varbūt tas vēl nav īsti saprasts, jo – ja no paša nopelnītā paliek 85% uzņēmuma rīcībā… Protams, viens ceļš ir izņemt visu dividendēs, it sevišķi tad, kad tās netika apliktas ar nodokļiem, un varbūt tādā veidā saņemt savu atalgojumu, kas netiktu aplikts ar nodokļiem. Bet otrs ceļš ir nopelnīto ieguldīt attīstībā. Es varu piekrist, ka Latvijā darbaspēka izmaksas ir augstas, bet uzņēmējdarbības nodokļu sistēma kopš 2004. gada ir virzīta ar mērķi, lai bizness kļūtu produktīvāks. Un, ja sistēma ar zemo UIN 2008. un 2009. gadā nav parādījusi, ka ir efektīva, produktīva... Bet šie rādītāji ir zemi, un tāpēc mēs esam krīzē. Mērķis bija viens – strādājiet efektīvi un galarezultātā jums ar nodokli apliks mazu daļu nopelnītā.

- Neuztveriet personiski, bet man likumsakarīgi rodas jautājums – cik efektīva visus šos gadus ir bijusi valsts? Un kā spilgtu piemēru minēšu finanšu ministra paziņoto pēc nodokļu palielināšanas, ka nodokļu administrācija strādās daudz vairāk, lai tiešām iekasētu iecerētos nodokļus un izslēgtu iespēju izvairīties no nodokļu samaksas. Taču – kur tad valsts bija iepriekš? Kādēļ efektīvi necīnījās pret nodokļu nemaksātājiem toreiz? Un kādēļ tagad godīgajiem nodokļu maksātājiem ir jāmaksā lielāki nodokļi tikai tāpēc, ka savulaik valsts nespēja apkarot ēnu ekonomiku?
- Fiziskām personām — saimnieciskās darbības veicējiem, lai varētu iztikt, ir jābūt kaut kādam pozitīvam ienākumam, jo savādāk nevarēs uzturēt ģimeni. Piemēram, 1000 latu nopelnīti un tikpat daudz iztērēti, tātad personiskajām vajadzībām paliek nulle latu. Tad kādēļ vispār veikt saimniecisko darbību? No kā dzīvo ģimene? Tātad rodas pieņēmums, ka vai nu ir vēl citi ieņēmumi, kas nav uzrādīti, vai arī ģimenes izdevumi, piemēram, automašīnas iegāde un uzturēšana, un citi, vienkārši norakstīti kā saimnieciskās darbības izdevumi. Un trīs ceturtdaļas no tiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuri ir Valsts ieņēmumu dienesta uzskaitē, ir bez pozitīva apliekamā ienākuma. Tā ka mēs esam pievēruši acis un ļāvuši viņiem valstij nemaksāt to, ko vajadzētu.

- Ja jums būtu vajadzība un vēlme šodien dibināt savu uzņēmumu Latvijā, vai, pastāvot pašreizējiem nosacījumiem, jūs to darītu?
- Es zinu, ka ir grūti uzsākt biznesu. Galvenais, lai būtu iespēja ražot pieprasītu produktu. Esmu ekonomiste pēc izglītības, līdz ar to inženierzinātņu vai daiļamatniecības jomā man diez vai būtu iespējas uzsākt biznesu, jo nav tādu prasmju un zināšanu. Tomēr manas kompetences jomā, manuprāt, nepieciešamības gadījumā es varētu uzsākt biznesu. Un šobrīd tiek arī veidotas dažādas atbalsta programmas tieši biznesa uzsācējiem. Patiesībā arī Latvijas likumdošana nav tik sarežģīta un neizprotama, lai nevarētu šeit īstenot biznesu. Un arī Valsts ieņēmumu dienests cenšas skaidrot dažādu normu piemērošanas nianses, kas ir būtiskas biznesam.