Konkursa stāsts. Astotā vēstule brīvprātīgajam <i>iRobotam</i>

Seko vēstule:
Labdien.

Mūsu mājas atrodas netālu no Latvijas robežas ar Lietuvu, precīzāk sakot Bauskas novadā. Neticēsiet, bet mēs tiešām varam teikt: mūsu Mājas, jo pateicoties mūsu saimniecei mums ir Mājas. Es nedaudz pastāstīšu par sevi.

Mani sauc kaķis Bo-Bo. Bērnībā ar brāļiem un māsām un ar mammīti mēs dzīvojām pagrabā. Mammīte daudz mums stāstīja par citādu dzīvi, ka bez pagraba ir arī iespējamas savas mājas, siltas istabas un segas, saimnieki, kas mīl un glauda.

Mēs mazie sēdējām un lielām acīm skatījāmies uz mammīti un nesapratām, kā tas ir, ka var būt, bet nav. Reizēm pagrabā redzējām arī cilvēkus – interesantas būtnes, jo sevišķi tie mazākie, kas ar mums nāca spēlēties. Mammīte gan ikreiz bažīgi mūs novēroja un mēdza atkārtot, lai uzmanāmies, jo tas vis var būt māns. Laiks kļuva siltāks, cilvēki reizēm mums iedeva ēst, citreiz ēdienu gājām meklējām paši, dzīvojām bez bēdām, tikai reizēm mieru nedeva mammītes stāsts par mājām, bieži domāju, kas tas ir. Kādu dienu pēc vairāku lielo cilvēku pastaigas pa mūsu pagrabu viņi aizveda manus brāļus un māsas un mammīti. Tā bija ļoti vientuļa un sirdij sāpīga diena, es biju palicis viens.

Kādu dienu, meklējot ēdienu, iepazinos ar citiem ielas dzīvniekiem, kuri bija dažāda vecuma un ar dažādiem dzīves stāstiem un no viņiem uzzināju, ka manu ģimeni aizveda dzīvnieku ķērāji. Kurp aizveda manus tuvākos neviens nezināja, tikai teica, ka no turienes neviens neatgriežas un viņu liktenis nav vairs zināms.

Bet mūs visus vienoja viens vienīgs sapnis – mājas, tās pašas par kurām man stāstīja mammīte un kā izrādījās, to stāstīja visiem mums mūsu mammītes. Sev par lielu brīnumu starp mums bija arī dzīvnieki, kas reiz dzīvoja mājās, bet katra stāsts kāpēc viņš ir šeit bija savādāks un tos nekad viņi nespēja izstāstīt līdz galam bez asarām vai arī smagi klusēja.

Kādu dienu, kad kopā ar draugiem atkal meklēju ēdienu mani noķēra cilvēki un ielika būrī. Es biju ļoti pārbijies, bet neskatoties uz manām protesta metodēm, cilvēki mani grozīja, čamdīja, bakstīja, kamēr ievietoja citā būrī. Šis būris tagad bija mana mājvieta, tāpat kā vairākiem desmitiem citu dzīvnieku. Tad manā dzīvē iezagās lielas un pat paniskas bailes, jo te sāpes un pat nāve tika sajusta ik mirkli: kāds lēma vai mūs nogalināt, operēt, paturēt vēl mazliet vai atdot prom – uz tām pašām ilgi lolotajām mājām.
Pēc vairākām dienām mani apskatīja un tikai noteica: „ja šodien nepaņems, būris būs jāatbrīvo citam”. Es raudāju.

Bet tad notika brīnums atnāca viņa – pienāca tieši pie mana būra paskatījās, mīļi pasmaidīja un noteica-brauksim mājās. Kad mani ielika kastē un saudzīgi ielika mašīnā, es atkal raudāju.

Mājas, beidzot Mājas!

Mājās mani sagaidīja manas saimnieces suns Čaps. Liels, nikns, bet bezgala uzticams suns. Savulaik viņš bija viens pamests svešā lauku apvidū, līdz viņu noķēra un arī ielika būrī kā citus dzīvniekus. Savus iepriekšējos saimniekus viņš tā arī vairs nav redzējis. Citi cilvēki viņu negribēja ņemt mājās, jo bija liels, garspalvains un nikns. Bet mana saimniece nenobijās ne no lieluma, ne spalvām, ne niknuma, bet lēnām ļāva Čapim saprast, ka nu viss ļaunais aiz muguras un viņš ir Mājās, kur viņš ir mīlēts un ik mirkli tiek lolots.

Kā izrādījās mums bija dažādas slimības, jo īpaši man, bet saimniece ik reiz atkārtoja – jācīnās, nevar būt, ka nevar ārstēt. Neskatoties ne uz mūsu slimībām vai ieradumiem, mēs tikām un tiekam lutināti. Par mums rūpējas kā par visskaistāko un dārgāko pasaulē. Lai mums ar suni staigājot vai skrienot pa māju neslīdētu kājas, nekur nav lamināts, bet ir tikai linolejs, neslīdīgas flīzes un grīdas paklāji.

Reizēm mums ar Čapi ir pavisam skumji, kad redzam, ka saimniecei norit pār vaigu asara aplūkojot sava iepriekšējā runčuka bildi, kurš šovasar pazuda. Arī tas pirms dažiem gadiem bija nonācis pie saimnieces, kad viņas draugi runčuku atrada uz ielas kartona kastē. Vēl aizvien viņa ar vīru klusi cer, ka tomēr runčuks atgriezīsies.

Es nebūt neuztraucos, par to, kas būtu, ja viņš atgrieztos. Esmu jau visu pārdomājis. Tā kā māja saimniecei ir gana liela, kādi kvadrātmetri 200, tad mums te vietas pietiktu visiem.

Tikai vislielākās bažas man rada kā saimniecei palīdzēt ar mūsu spalvu un dažādu putekļu savākšanu. Tā kā mēs ar Čapi brīvi skrienam pa māju un vārtāmies, kur gribam, tad arī pa visu māju atstājam gana daudz spalvu. Es jau, protams, tā mazāk, bet lielais garspalvainais suns, jo sevišķi uz sezonas maiņu, šķiet spalvu kušķiem aiz sevis atstāj. Saimniece gan cītīgi suni ķemmē un vai ik dienas visu pārtīra ar putekļsūcēju, bet vienalga viegli nav. Es gan sevi ķemmēt neļauju, esmu lepns un gana liels, pats sevi saķemmēju. Tīrība no putekļiem mums mājās ir īpaši svarīga, jo kā izrādās saimniecei ir alerģija un, ja tie netiks intensīvi apkaroti, varot attīstīties astma, kas var nozīmēt arī šķiršanos no dzīvniekiem.

Ja mums būtu iRobotiņš domāju, tad mums visiem būtu vieglāk un mierīgāk, tas varētu tīrīt vienu stāvu, otrā dienā - otru stāvu. Mēs noteikti to pieņemtu kā savu plakano rūcošo draugu, jo pateicoties viņam mums būtu gana interesanti un galvenais, viņš palīdzētu mums mājas pašos nozīmīgākajos darbos un dotu saimniecei papildus brīvas minūtes ko mēs noteikti izmantotu saritinoties viņai pie kājām vai blakus uz dīvāna.

Kaķis Bo-Bo

p.s.
Šo stāstu es sarakstīju par godu savai sieviņai Guntai, kura pēc profesijas ir inženiere.
Mēs pirms vairākiem gadiem pārcēlāmies uz dzīvi laukos. Abi savu iespēju robežās cenšamies sniegt atbalstu un palīdzību gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Abi, īpaši sieviņa, gandrīz ikkatrā labdarības akcijā atsaucas aicinājumiem palīdzēt. Bet dzīvnieki pie mums nonākuši no patversmēm vai ielas, vai tieši no cilvēkiem, kam tie, diemžēl izrādījies, ka vairs nav bijuši vajadzīgi. Jāpiebilst, ka pēc suņa paņemšanas no patversmes Gunta nopietni lasīja un pat studēja dažādus informācijas avotus par suņu audzināšanu un psiholoģiju, jo tiešām viņš bija ļoti nikns, un vēl aizvien ir tāds pret citiem, izņemot, protams, Guntu un mani. Es vienmēr būšu viņai pateicīgs par to mieru, atbalstu un prieku ko saņemu un arī par to, ka viņa ir – un tieši ar mani.  Ja tiešām mums būs iespēja, savās Mājās uzņemt iRobotu, tad to pieskatīšu es un sieviņai tas būs pārsteigums no mums visiem.

Ar cieņu
Rihards