Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10389854t1h11ec.jpg)
Mēs tur bijām, piedalījāmies, vērojām, klausījāmies... Mēs visi esam liecinieki. Lai saglabātu atmiņas par Latvijas valsts Trešās atmodas un barikāžu laiku, pašreiz tiek veidota jauna interneta vietnē Barikadopēdija.lv (sīkāk skat. [s:37816]). Visi, kas piedzīvoja šo mūsu valstij tik svarīgo neatkarības atgūšanas laiku, tiek lūgti gatavot Barikadopēdijai savas atmiņas. Veidosim kopējo mozaīku no sīkumiem un saglabāsim to nākamajām paaudzēm!
Tālruņa zvans atskanēja vēlā pēcpusdienā. Zvanīja mans labs paziņa Vilnis Vikmanis no Latvijas Republikas Augstākās Padomes kancelejas un apvaicājās, vai mēs vakarā būsim mājās. Viņš gribot uz mirkli ieskriet aprunāties.
– Bet protams, Vilnīti! Būsim un gaidīsim ar kafiju. Vai kas noticis?
– Nē, nekā īpaša, tāpat vien gribēju jūs apciemot, – Vilnis attrauca.
Viesis no Jēkaba ielas 11
Jutos pat vīlusies. Bija 1991. gada augusts, tikko sācies Augusta pučs, un tolaik Rīgā nepārtraukti kaut kas notika, telefoni karsa no sazvanīšanās un apmaiņas ar jaunumiem. Bet Vilnis strādāja pašā notikumu epicentrā – Jēkaba ielā 11, tagadējā Saeimā, ko tobrīd vēl dēvēja par Latvijas Republikas Augstāko Padomi. Pēc amata viņš skaitījās konsultants kancelejā, bet patiesībā gādāja par to, lai darbotos Augstākās Padomes datori. Vienlaikus viņš apmācīja darbiniekus un deputātus lietot datorus, jo to vēl prata tikai retais.
Pirms tam Vilnis Vikmanis studējis Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, bija ticis līdz 2. kursam, kad 1988. gadā ieraudzījis pie ziņojuma dēļa zīmīti: Latvijas Tautas frontes vēlēšanu centram vajadzīgi brīvprātīgi palīgi iniciatīvas grupu un cilvēku reģistrēšanai. Viņi bija sākuši ar pierakstu kladēm, bet netika galā – cilvēku bija pārāk daudz. LVU mācībspēki piedāvāja uzskaiti veikt moderni, izmantojot datu bāzes datorā. Kā Vilnis aizgāja uz Tautas fronti, tā tur arī palika – jūtot pārmaiņas, kas notiek Latvijā, studijas nemaz vairs nelikās svarīgas. Gan jau vēlāk izstudēs, brīvajā Latvijā. Tā Vilnis sāka strādāt Tautas frontes koordinācijas centrā, vēlāk gatavojot Augtākās Padomes priekšvēlēšanu kampaņu LTF Vēlēšanu centrā un drīz vien, kopš 1990. gada 1. aprīļa, arī Latvijas PSR Augstākās Padomes lietu pārvaldē, kas mēnesi vēlāk, kopš vēsturiskā 4. maija, kļuva par Latvijas Republikas Augstāko Padomi. Vēl pēc laika mainījās arī Viļņa darbavietas nosaukums – lietu pārvalde šķita pārlieku padomisks nosaukums, tāpēc to pārdēvēja pēc pirmskara Latvijas valsts pārvaldes iestāžu nosaukumu parauga – par kanceleju.
Nakts viesis
Mēs ar vīru Klāsu Vāveri tolaik dzīvojām Grīziņkalnā, mazā vienistabas dzīvoklītī Lauku ielā bez vannas un ar visam stāvam kopēju tualeti kāpņu telpā. Toties tuvu centram, tāpēc draugi mūsu mazgabarīta dzīvoklīti bieži izmantoja kā saskriešanās vietu. Vilnis nebija no tuvāko draugu loka, taču bija pie mums jau viesojies vairākkārt. Todien noskaņojums bija drūms. Ik pa laikam pienāca arvien jaunas ziņas par omoniešiem, kas redzēti tur un tur, un vēl tur... Pa Vidzemes šoseju Rīgas virzienā it kā virzoties bruņumašīnu kolona, un vēl, un vēl. Tā nu mēs esam, cilvēki, iekārtoti: bailēm lielas acis un baumas bieži vien krietni vien pārspēj patiesību... Bet diena bija karsta, saulaina. Tādā novakarē vajadzētu braukt uz jūru vai Beberbeķiem peldēties, nevis nīkt mājās, no televīzijas, radio vai pa tālruni arvien jaunus notikumu pavērsienus gaidot.
Bija jau satumsis, kad sētā iebrauca pikaps un apstājās zem mūsu logiem. Pirmais augšā uzskrēja Vilnis, apskatījās, vai dzīvoklī nav kāds svešais, un tad ātri pateica savu lūgumu:
– Vai pie jums varētu uz kādu laiku paslēpt Augstākās Padomes datorus? Drošības pēc. Lai, ja nu gadījumā kaut kas, informācija nenonāktu nepareizās rokās.
Konspirācija
Biju apmulsusi. Var, protams, var! Bet tā ir liela atbildība! Un kāpēc tieši pie mums? Vai te būs droši – parastā dzīvoklītī, kura ārdurvis viens omonietis atvērtu ar vieglu kājas spērienu? Taču kancelejas darbinieki kopā ar vadītāju Māri Steinu (kurš, starp citu, joprojām pilda savus pienākumus Saeimā) bija apspriedušies, kur ienaidnieki datorus varētu meklēt vismazāk. Protams, pie svešiem cilvēkiem, kam ar Augstāko Padomi un darbiniekiem nav ciešu kontaktu. Tad Vilnis paziņojis, ka viņam tādi uzticami cilvēki ir zināmi. To, uz kurieni datorus ved, zināja tikai divi cilvēki – pats Vilnis un Māris Steins. Arī tas piesardzības labad – jo mazāk zinātāju, jo lielākas cerības saglabāt noslēpumu.
Bija jau pietiekami tumšs, lai datorus nogādātu dzīvoklī. Nesēji bija trīs – Vilnis, Klāss un Māris Steins, kas mūsu sarunas laikā sēdēja lejā automašīnā un uzmanīja dārgo kravu. Sameklējām segas, ar ko datorus pārklāt, lai neviens neredzētu, kas slēpjas zem tām. Dzīvojām otrajā stāvā, un tas puišiem nebija viegls darbiņš, jo, ja kāds vēl atceras, tolaik datora smadzenes un monitors bija apvienoti vienā veselā lielā un smagā klucī. Par laimi, datori bija tikai četri. Piekto, attīrījuši no liekas informācijas, viņi atstāja Jēkaba ielā 11, lai varētu ar to veikt pašus nepieciešamākos ikdienas darbus. Protams, bija vēl arī skeneris un daži printeri, kā arī milzīgs vadu mudžeklis, taču, par laimi, visa manta satilpa mūsu 17 kvadrātmetrus lielajā istabiņā un pat pašiem vēl palika stūrītis dzīvošanai. Iedomājieties – visā valsts parlamenta ēkā tikai daži datori!!! Cik lielu noliktavu vajadzētu tagad, lai tajā ietilptu visi Saeimas datori, kaut arī tie kļuvuši daudz plānāki!
Sargpostenis dzīvoklī
Tā Latvijas valsts paši svarīgākie datori nokļuva mūsu mājās. Kopš tā brīža mūsu dzīvesveids mainījās. Datorus ne mirkli nedrīkstēja atstāt mājās vienus, bez uzrauga. Pat ja tiem nedzen pēdas ienaidnieki, dzīvoklī taču var ielīst arī kāds parasts zaglēns. Ejot uz tualeti (atgādinu – tā atradās kāpņu telpā), mēs agrāk nekad neslēdzām durvis. Tagad tas bija jādara. Ja pieteicās kāds viesis, vajadzēja atrunāties ar nevaļu un viņu aizraidīt – jo mazāk cilvēku zinās, jo labāk. Šī paša iemesla dēļ mums pagāja secen vairāki svarīgi notikumi, kas risinājās pilsētā, un tādu nebija maz. Tikai vienreiz, kad uz laiciņu atbrīvojos no darba un savas dežūras dzīvoklī, aizbraucu uz Doma laukumu apskatīties, kas notiek, un redzēju, kā omonieši apstrādā ar stekiem gājēju pūli, kas virzījās uz Augstākās Padomes pusi, bet tas jau ir cits stāsts. Pat ja man nebūtu bail, es šajā pūlī nedrīkstēju atrasties, jo man taču bija uzticēti datori!
Mums manījās ne tikai dienas, bet arī nakts režīms. Iestājoties tumsai, logus aizsedzām, lai no pagalma nevar redzēt, kas notiek dzīvoklī. Viens vai divi datori tika ieslēgti, un parasti īsi pirms pusnakts ieradās Vilnis, lai sameklēto vajadzīgo informāciju vai vienkārši dažas stundas pastrādātu. Ap kādiem trijiem naktī parasti lūzām nost, bet Vilnis vēl palika strādāt. Gadījās, ka, mostoties no rīta, atradām viņu aizmigušu ar klaviatūru klēpī. Kad izteicu līdzjūtību, viņš tikai atmeta ar roku:
– Kāda starpība – pie jums uz klaviatūras vai kancelejā uz krēsliem? Mājās aizskrienu tikai uz dušu un pārģērbties. Tāds laiks...
Par laimi, Augusta pučs izčākstēja, tik tikko sācies. Visi varēja atgriezties iepriekšējā dzīves ritmā. Datorus no mūsu dzīvokļa aizveda, un mēs pārsteigti pamanījām, cik mūsu dzīvoklis tomēr ir liels! Tam par godu sarīkojām nelielu sanākšanu, uz kuru uzaicinājām visus puča laikā aizraidītos ciemiņus, bet Vilnītis bija tā vakara goda viesis.
Neesmu varone un neizliekos par tādu. Tikai pastāstīju par vienu to satraucošo dienu notikumu, kurā man bija tas gods piedalīties. Man, tāpat kā visiem latviešiem, kuri astoņdesmito gadu beigās jau bija sasnieguši rīcībspējas vecumu, par šo laiku ir savas atmiņas.