Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10560523t1hb884.jpg)
Neskatoties uz politisko ziņu pārpilnību priekšvēlēšanu laikā, kārtējās pacientu vai to tuvinieku sūdzības par ārstiem vai veselības aprūpes sistēmu turpina būt medijos pamanāmas un aktīvi komentētas ziņu portālos. Ikviens cilvēks savā ģimenes vai paziņu lokā atradīs kādu, kurš savulaik ārstniecības iestādē nav saņēmis tādu veselības aprūpi (šā vārda plašākajā nozīmē), kādu būtu vajadzējis saņemt. Savukārt, tie cilvēki, kuriem paziņu lokā ir kāda ārstniecības persona – jo īpaši ģimenes ārsti, neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāžu vai slimnīcu uzņemšanas nodaļu mediķi – zinās neparastus stāstus par to, ar kādām situācijām – no traģikomiskām līdz pat kriminālām - darbā saskaras ārsti un māsas. Taču par šiem pacientiem publiskajā telpā nerunā un vārdos neviens viņus nesauc. Tādēļ šoreiz aicināšu uz pacientu – ārstniecības personu attiecībām paraudzīties iespējami bezkaislīgi.
Atzīstot, ka ne tuvu viss veselības aprūpes sistēmā, arī ārstu – pacientu savstarpējā saskarsmē, ir vislabākajā kārtībā, kā bijušais slimnīcas vadītājs un veselības ministrs atļaušos apgalvot, ka nav vienas – pareizās patiesības un kā vienā - tā otrā pusē ir cilvēki, kuriem rodas konflikti, pārpratumi un nesaprašanās ne tikai ārstniecības jautājumos vai ārstniecības iestādēs.
Vēlos uzsvērt, ka tad, kad publiskajā telpā parādās pacientu stāsti (ar vai bez profesionālu sabiedrisko attiecību speciālistu vai žurnālistu palīdzības sagatavoti) par, iespējams, nekvalitatīvi saņemtu veselības aprūpi vai nelaipnu attieksmi, pārāk ilgu gaidīšanu uzņemšanas nodaļā vai pacientu rindā, ārstam, ārstniecības iestādei ne vienmēr ir iespējas publiski sniegt savu versiju par notikušo, lai atspēkotu pārmetumus, jo Pacientu tiesību likums aizliedz jebkādas informācijas par pacientu sniegšanu trešajām personām bez pacienta rakstveida piekrišanas. Ja šādas piekrišanas nav, tad ne ārsts, ne ārstniecības iestāde nedrīkst atklāt informāciju par pacienta stāvokli, ārstēšanas gaitu, pieņemtajiem lēmumiem, izvēlēto ārstēšanas metodiku u.c., bez kā nav iespējams iegūt objektīvu konkrētā gadījuma kopainu. Līdz ar to no šādu – vienpusēju stāstu publiskošanas neko neiegūst arī pacienti, ja nu vienīgi mērķis ir bijis uz vienas epizodes vai konflikta rēķina nomelnot arī visu to ārstu un māsu darbu, kuri ikdienā strādā pašaizliedzīgi.
Tādēļ aicinu konfliktsituācijas risināt uzreiz pašā ārstniecības iestādē, lai problēmas, ja tādas bijušas, varētu laicīgi novērst, vai vērsties Veselības inspekcijā, kas jautājumu vērtēs pēc būtības, vienlaikus saprotot, ka visur, kur darbu dara cilvēks, kļūdas ir iespējamas. Un, jā, arī pacientam ir iespējams maldīties savos ieskatos par nepieciešamo aprūpi.
Pasaulē veiktie pētījumi parāda, ka no visiem hospitalizētajiem pacientiem apmēram 2% - 5% ārstniecības iestādē gūst kādu kaitējumu savai veselībai, no kura bija iespējams izvairīties. Tas ir objektīvi. Nav ārsts, kas ne reizi nebūtu kļūdījies, arī gadījumos, kad viss ir ticis darīts pēc labākās pārliecības un sirdsapziņas. Tomēr visbiežāk kaitējums pacientam ir sistēmas kļūdas un nepilnības, pie kurām droši var pieskaitīt personāla pārslodzi, nesakārtotus aprūpes, ārstēšanas un komunikācijas procesus, pieļauto un iespējamo kļūdu analīzes trūkumu.
Konfliktsituācijas veselības aprūpē nav unikāla Latvijas parādībā, kā to kāds varētu iedomāties, tādēļ pasaulē ir paredzēti mehānismi, kā šādu kļūdu gadījumos pasargāt gan pacientu, gan arī pašu ārstu. No nākamā gada 1.janvāra, izveidojot Ārstniecības riska fondu, šāds mehānisms būs arī Latvijā.
Ārstniecības riska fonda izveide, ko nosaka Pacientu tiesību likums, nepasargās no iespējamām kļūdām ārstniecības procesā. Taču tas ir risinājums tādiem gadījumiem, lai pacienti par dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (kompensācijas apjoms līdz 100 tūkstošiem latu), kā arī morālo kaitējumu (kompensācijas apjoms līdz 5 tūkstošiem latu), varētu saņemt kompensāciju no ārstniecības iestādes, neapdraudot tās turpmāku pastāvēšanu un veselības aprūpes sniegšanu citiem pacientiem. Šāds riska fonds veiksmīgi darbojas Skandināvijas valstīs un nešaubos, ka tas ļaus veiksmīgāk risināt domstarpības veselības aprūpes jautājumos arī Latvijā.
Nobeigumā gribētu uzsvērt, ka pagājušajā gadā valsts apmaksāta ģimenes ārstu aprūpe pacientiem ir nodrošināta tuvu 7 miljoniem reižu, ārstu – speciālistu – 3 miljonu, palīdzība slimnīcās – ap 300 tūkstošiem reižu – un absolūti lielākajā vairumā pacienti ir saņēmuši augsti kvalificētu palīdzību un bijuši pateicīgi par saņemto aprūpi. Mūsu ārstu un māsu profesionālās zināšanas, darbaspējas, uzņēmība un sniegtās aprūpes kvalitāte ir līdzvērtīgas un konkurētspējīgas ar citu Eiropas Savienības valstu ārstniecības personām. Tādēļ aicinu ikvienu novērtēt mūsu ārstniecības personu patieso ieguldījumu, nodrošinot veselības aprūpi tik augstā līmenī, neskatoties uz trūcīgo nozares finansējumu, un konfliktsituācijas, ja tādas rodas, risināt civilizēti.