Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10810185t1h4946.jpg)
Parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par izmaiņām Satversmē, kas paredzētu krievu valodai piešķirt valsts valodas statusu, izgaismojusi jau esošu etnisko spriedzi sabiedrībā un varētu novest krievvalodīgo kopienas labākas organizācijas, norāda sabiedrības procesu vērotāji.
Savukārt politiķi varētu mēģināt referenduma datuma noteikšanā sev par labu izmantot vēsturiski jutīgos datumus – 16.martu vai 9.maiju. Par to svētdien vēsta raidījums «De facto».
Lai arī paraksti vēl tiks pārbaudīti, visticamāk, nepieciešamais parakstu skaits iniciatīvas virzīšanai ir savākts, un tādā gadījumā tautas nobalsošana par šo jautājumu, neatkarīgi no parlamenta lēmuma, notiks, jo grozījumi skar Satversmes pantu par valodu, par ko referendums jārīko neatkarīgi no Saeimas lēmuma. Centrālajai vēlēšanu komisijai šis datums jānosaka sestdienā, divu mēnešu laikā pēc tā skatīšanas parlamentā. Līdzšinējā pieredze liecina, ka, lai izpildītu visas likuma prasības, referendums notiek pēdējā vai priekšpēdējā šī termiņa nedēļā. Teorētiski tas varētu nozīmēt, ka politiķi var mēģināt savās interesēs izmantot arī kādu no vēsturiski jutīgajiem datumiem – 16.martu vai 9.maiju.
«Lēmumu Centrālā vēlēšanu komisija pieņem ar piecu komisijas locekļu balsojumu. Nu, un kā jūs ziniet, centrālā vēlēšanu komisija ir veidota pēc politiskās varavīksnes principa, kurā ir pārstāvēti to partiju pārstāvji, kuri ir parlamentā. Tātad iespējams, pēdējā vai priekšpēdējā nedēļa, tas var būt arī zināmā mērā ietverts šo partiju viedoklis,» intervijā «De facto» atzīst CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars.
Lai krievu valodai piešķirtu valsts valodas statusu, par to referendumā jānobalso 771 893 balstiesīgajiem, norāda CVK. Šādu iespēju sabiedrības vērotāji gan vērtē kā praktiski neiespējamu, jo krievvalodīgo pilsoņu skaits valstī nav tik liels. Turklāt arī daļa no tiem, kuri parakstu vākšanā piedalījās, atzinuši – tas vairāk ir kā protesta balsojums par politiķu attieksmi un notiekošajiem procesiem valstī, nevis patiesa vēlme ieviest oficiālu divvalodību Latvijā.
«Nav jau tā, ka mēs visu laiku domājam par sevi – eu, es esmu latvietis, eu, tas ir krievs, vai ne. Bet noteikta veida stimuli, kuri tiek, žargonā sakot, izmesti sabiedrībā, kaut ko izdara,» norāda Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors Ivars Austers.
Aktivitāte parakstu vākšanas kampaņā ir kārtējo reizi izgaismojusi sabiedrībā joprojām valdošo etnisko dalījumu un spriedzi, kurai vairs nav iespējas «nolaist tvaiku» parlamentā. Turklāt «Saskaņas centrs» nespēj pienācīgi pildīt lomu, ko pats uzņēmies, proti – reprezentēt visus nelatviešu vēlētājus.
«Tagad nav iespējas pretstatīt tam radikālajam viedoklim, ko «Visu Latvijai!» pauž parlamentā, nav iespējams neitralizēt parlamentā, lai viņi teatralizēti izkaujas vārdos, tāpēc šis rūgtums, kas krieviem paliek, viņš tiek virzīts citos ceļos,” norāda Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Sergejs Kruks.
Turklāt šoruden notikušās vēlēšanas kārtējo reizi parādījušas politiķu nepietiekamo situācijas izpratni un īstermiņa domāšanu.
«Mans viedoklis ir, ka tagad tas, kas šoruden notika jaunās valdības veidošanas procesā, ka tur bija tāds, man gribētos lietot vārdu – tāds pāķisms. Ka nespēja daļa no politiķiem padomāt vairāk kā pusotru soli uz priekšu,» atzīst Austers.
Kruks gan uzsver – lai arī savāktie 183 tūkstoši parakstu ir ļoti daudz, notikušais neliecina par sabiedrības daļu radikalizāciju, bet vēlmi piedalīties politiskajos procesos. Savukārt gaidāmais referendums beidzot būs iemesls krievvalodīgās kopienas stingrākai strukturēšanai, labākai pašorganizācijai un sadarbībai.
«Jāskatās arī aiz šiem skaitļiem, kā cilvēki paši piešķir nozīmi šim pasākumam, un viņi atzīmē, ka pirmo reizi viņi ir spējuši mobilizēties un zaudēja bailes, gāja izteikt savu viedokli,» norāda sabiedrības vērotājs.
Pētnieki joprojām netaupa asus vārdus arī līdzšinējam darbam integrācijas jomā, uzsverot – par to domājot valsts līmenī, nav ņemts vērā, ka integrācija ir divu sabiedrības daļu problēma, kurai jāpieiet kā divu grupu mijiedarbībai. Turklāt, ja stratēģiskais mērķis varbūt arī ir skaidrs, tad par to, kā kaut ko darīt, joprojām nav vienotības.
«Nav šīs divvirziena kustības starp integrētājiem un integrējamajiem un šī divvirzienu kustība īstenībā arī nav vajadzīga, jo integrācijas programma īstenībā ir tikai naudas atstrādāšanas, naudas pārpumpēšanas instruments organizācijām, kuras ir pietuvinātas tiem cilvēkiem, kuri dala naudu,» atzīst Kruks.
Turklāt, lai arī patlaban nekas neliecina, ka krievvalodīgo aktivitāte parakstu vākšanā varētu pāraugt ekstrēmākās izpausmēs, to, ka kāds situāciju varētu izmantot, pilnībā arī nevar izslēgt.
«Ja mēs izmantotu tādus notikumus par termometru, tad droši vien, ka šī temperatūra šobrīd ir pieaugusi. Bet es domāju, ka līdz vārīšanās temperatūrai tur ir gana tālu, un to drīzāk vajadzētu uztvert kā tādu skolu – kaut kas tomēr var notikt, tā nav, ka viss risināsies pilnīgi bez jebkādiem asumiem, bez jebkādām domstarpībām, vienkārši ļausim visam plūst savā gaitā un gan jau viss atrisināsies. Nē, nu tā tas īsti nenotiek,» komentē Austers.
Nacionālās apvienības pārstāve kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, kuras pārziņā patlaban atrodas valsts integrācijas politika, gan jau pasteigusies paziņot, ka savāktais parakstu skaits nav vērtējams «labi» vai «slikti» kategorijās, bet tikai parāda reālo situāciju. Viņasprāt, Kultūras ministrija pie integrācijas politikas līdz šim ir strādājusi ļoti intensīvi un šis darbs jāturpina.