Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latvijas Mākslas akadēmijas rektora Jāņa Andra Oša un viņa sievas Valdas ģimenē vienmēr ir bijuši kaķi. Lielākoties – divi vienlaikus, lai pa dienu, kamēr cilvēki dodas prom no mājām, murrātājiem nebūtu garlaicīgi. Šie graciozie mājdzīvnieki esot Valdas stihija, bet nu arī vīrs un abu bērni Evija, Laura un Ansis ir kļuvuši par pārliecinātiem kaķiniekiem.
Runča iezīmēta
"Visu mūžu manās mājās ir bijuši kaķi. Bērnībā, kad dzīvoju Kundziņsalā, no skolas nākot, bieži vien atstiepu kādu klaidonīti. Tēvs bija zvejnieks, tāpēc zivju netrūka," atceras Valda un smejoties piebilst: "Kaimiņi, redzot manu lielo pieķeršanos šiem radījumiem, teikuši mammai – klausies, ja tava vecākā meita tik traki ņemsies ar kaķiem, būs vecmeita. Tiesa, kad bijām ar Valdi nolēmuši precēties, viņš ieminējās – nekādu kaķu, taču pārāk neuzstāja. Jo kā lai es būtu iztikusi bez murrātājiem, ja pirmais, kas ar mani sasveicinājās, kad tikko biju pārvesta mājās no dzemdību nama, bija runcis Briska. Kā stāstīja mamma, viņš esot kārtīgi nomazgājis man muti."
Tagad kopā ar Ošiem viņu rindu mājā Piņķos mitinās divas kaķenes – pelēcīgi rudā Bella (tas itāliski nozīmē skaistā), un melnule Čīna, saukta arī par Cukurkaķīti. Pirmajai rit jau septītais gads, bet otrai – tikai septītais mēnesis. "Bella, kā es jokoju, ir valdības kaķis, jo viņas mamma ir politiķa Andreja Panteļejeva persiešu šķirnes kaķene, kura sagrēkojusi ar Angoras šķirnes runci. Savukārt Čīna piedzima manas vecākās meitas Evijas mājās. Viņa ar savu ģimeni tagad dzīvo Jūrmalā, kur viņiem ir gan suņi, gan kaķi. Tā kā Evija nepaguva sterilizēt kaķeni, viendien mazdēliņa gulta bija pilna ar maziem ņaudētājiem. Tad nu nekas cits neatlika, kā meklēt viņiem saimniekus. Mūsu vidējā meita Laura izvēlējās vismaziņāko un absolūti melno."
Lai pašiem negadītos pilna gulta ar kaķēniem, gan Bella, gan Čīna ir sterilizētas. Jo kaimiņu runcis Taisons jau tagad, nesagaidījis martu, sēžot pie viņu durvīm. "Lai cik ļoti es mīlētu kaķus, vairāk par diviem tagad vairs nevarētu turēt," secina Valda.
Varētu iet uz lauvām
Aicināti raksturot savus mājas mīluļus, Mākslas akadēmijas rektors Jānis Osis piemin kādu notikumu, kas spilgti paužot Bellas dabu. "Ar mašīnu braucam pa lauku ceļu, te pēkšņi mums priekšā iznāk bullēns un paliek kā iemiets zemē, tāpēc garām viņam nu nekādi nevaram tikt. Kamēr prātojam, ko iesākt, pa mašīnas logu izliecas Bella un tik nikni nošņācas, ka bullēns momentā ir nost no ceļa. Nu, vai nav efektīgs gājiens?! Ne velti saka – dažs kaķis esot tāds, ka varētu iet uz lauvām."
Valda savukārt novērojusi, ka negaisa laikā, kad visapkārt zibeņo un ducina pērkons, Bella nevis meklējot patvērumu zem gultas, kā to darītu daudzi viņas sugas brāļi, bet gan apsēžoties uz balkona malas un baudot dabas stihiju. "Manuprāt, tas tikai liecina, ka Bellā ir kaut kas sātanisks. Un vēl viņa ir skaista. Tas mums Bellai katru dienu, maigi glaudot, ir jāpasaka."
Bet mazā Čīna vēl ir tik jauna, ka viņas mīļākā nodarbe ir spēlēšanās. "Vērojot, kā melnīte neapnikusi var dzenāt bumbiņu – virpināt ar priekšķepām, tad paņemt zobos un pienest kādam no mums klāt, lai protamies ar viņu uzspēlēt bumbu –, man šķiet, ka viens no Čīnas vecākiem varētu būt bijis suns. Jo vai tad kaķis, izdzirdis saucam savu vārdu, būtu zibenīgi klāt, nosēstos saimnieka priekšā un skatītos acīs, gaidot, ko saimnieks vēl sacīs?!"
Persiešu jauktenītei esot izstrādājies ieradums no rīta piecos sešos modināt Jāni un Valdu. Tā viņa esot darījusi gan Ošu iepriekšējā miteklī – Ģertrūdes ielas dzīvoklī, gan nu jau otro gadu jaunajā mājvietā Piņķos. "Tā nav ņaudēšana, drīzāk – dziedāšana. Ne velti es viņu tāpēc nodēvēju par Gaili," stāsta mākslinieks. "Kad Bella ir mūs pamodinājusi un sagaidījusi, ka viņu samīļo, ieritinās mums blakus un vēl pasnauž."
Šobrīd Bella uz saviem saimniekiem esot apvainojusies, jo blakus viņiem pa nakti guļot Čīna, kura atkopjoties pēc sterilizācijas operācijas. Kad mazulei vēderiņš būs sadzijis, tikšot sūtīta atpakaļ uz meitas Lauras istabu, kur kaķenīte iepriekš nakšņojusi. Bet Bella tad varēšot atgriezties no trimdas uz dīvāna pirmajā stāvā.
Abas kaķenes parasti nakšņojot pie kāda no cilvēkiem gultā, jo kaķu mājiņa, ko reiz Oši iegādājušies, domājot, ka vismaz viens no minkāniem to atzīs par ērtu gultasvietu, kolektīvi noraidīta.
Salds krējumiņš un augļi
Bellai un Čīnai dodot profesionālu firmas Royal Canin barību sterilizētiem kaķiem, bet, protams, neiztiekot arī bez našķošanās. "Kādam pret to varbūt ir iebildumi, bet mēs ļaujam, lai kaķi kāpj uz galda. Tā Bella ik rītu, kad mēs brokastojam, sēž un gaida, lai bļodiņā ielejam kādu pilīti saldā krējuma. Pie tā viņu esam pieradinājuši, jo mana sirds ir pārāk mīksta, lai kaķus barotu tikai ar sauso barību," atzīstas Valda un turpina: "Vēl Bellai ļoti garšo vistas fileja, zivtiņas. Svaigu cūkgaļu gan nedodu, jo tajā varot būt parazīti. Bet mazais atkal ņemas ar saldumiem: Čīnai garšo baltā šokolāde, smalkmaizītes, pīrāgi, augļi. Viņa labprāt ēd meloni, ābolus, ir nogaršojusi arī mandarīnus. Gan Bella, gan Čīna ir ļoti kāras uz saldējumu un jogurtu."
Abām kaķenēm esot pašām sava tualete. Pirmajā stāvā blakus priekšnamam esošajā tualetē atrodas smilšu kastīte Čīnai un kastīte ar restītēm (lai nesaslapinātos kājiņas čurājot) Bellai, bet cilvēkiem domātā ir otrajā stāvā.
Tā kā persiešu jauktenītei ir gara un kupla spalva, vismaz divreiz nedēļā vai pat biežāk tā tiekot ķemmēta. "Parasti to dara Laura, jo viņai ir stingrāka roka. Es nevaru izturēt Bellas žēlo skatienu un ņaudēšanu, kas līdzinās raudāšanai," atzīstas Valda.
Oši arī necīnoties ar kaķu vajadzību asināt nagus – ļaujot, lai to dara pret dīvāna mīkstajiem galiem. Esot gan centušies radināt pie zooveikalā nopirkta speciāla nagu asināmā koka, taču nav bijuši neatlaidīgi savās prasībās. "Mēbeles tāpēc mums ir jau vairākkārt pārvilktas, bet galu galā tās tāpat ar laiku nolietojas," nopūšas Valda.
"Tik ilgi dzīvojot vienviet ar kaķiem, ir mainījusies mana attieksme pret viņiem. Tagad man ir pat nepieciešamība, lai mājās zemākajā līmenī, tuvāk grīdai, būtu šī otra dzīvība, vēl viens pasaules līmenis, nevis plika un inerta telpa.