VVC ir strikts – likums ir jāievēro. Un saskaņā ar to līdztekus valsts valodā publicētiem materiāliem informācija arī, piemēram, krieviski vai angliski, esot atļauta vien tad, ja tā attiecas uz rīcību ārkārtas situācijās, epidēmijām vai drošības pasākumiem.
«Par Valsts policiju, tur bija pārkāpums tādā ziņā, uzreiz arī novērsa, ka bieza grāmatiņa par narkomāniju bija publiski izlikta sabiedrībai pieejamā vietā. Arī nedrīkst būt, pēc pieprasījuma drīkst būt. (..) Tomēr ir jābūt vienlīdzīgai attieksmei no pašvaldību vai no valsts institūciju puses. Nedrīkst viena minoritāte, šinī gadījumā krievi, būt daudz vienlīdzīgāka situācijā kā jebkura cita minoritāte. Nodokļus mēs maksājam vienādi, kāpēc nav latgaliešu valodā, kāpēc nav poļu valodā un tā tālāk,» savu nostāju skaidro VVC Valodas kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis.
Cilvēktiesību aizstāvji gan to sauc par absurdu un norāda – valodas sargi aiz kokiem neredz mežu.
«Tas ir ļoti pozitīvi, ka ir [informācija] arī par cietušo tiesību jautājumiem, kā nekļūt par nozieguma upuri, un ka tas ir dažādās valodās. Man liekas, šajā situācijā vieni redz valodu un otri redz cietušos neatkarīgi no valodas. Manuprāt, valsts valodas inspekcija ārkārtīgi šauri interpretē valsts valodas likumu,» uzsver Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska.
Starptautiskā prakse, sevišķi Eiropas valstīs, kur patlaban vērojama liela cilvēku mobilitāte, liecina, ka tāda veida iestādes, kā, piemēram, policija, cenšas uzrunāt pēc iespējas plašāku cilvēku loku. Piemēram, Īrijas policija informāciju gan par savu darbu, gan cietušo tiesībām un iespējām sūdzēties izplata septiņpadsmit dažādās valodās, tostarp, arī latviešu un krievu. Savukārt Igaunijā šāda veida materiāli policijā pieejami krievu un angļu valodā.