Kārtslēkšana ir viena no skatāmākajām vieglatlētikas disciplīnām, taču pasaules rekords vīriešu konkurencē jau gandrīz 20 gadus ir neaizsniedzamā attālumā. Par šīs disciplīnas niansēm portāls «Apollo» iztaujāja Londonas olimpisko spēļu dalībnieku Mareku Ārentu, kurš atzīst, ka kārtslēkšanā augstvērtīgus rezultātus iespējams sasniegt tikai pēc desmit treniņos pavadītiem gadiem. Pēdējās sezonās Marekam rezultāti ir uzlabojušies, kas ļauj uzstādīt jaunus un arvien augstākus mērķus.
- Vai nodarboties ar kārtslēkšanu tevi iedvesmoja leģendārā Sergeja Bubkas rekordi?
- Ne gluži. Agrāk skrēju pusgaros gabalus - 400 un 800 metrus, kas ir manas ģimenes tradīcija. (Smejas) Bet kaut kā iznāca nopietni pievērsties kārtslēkšanai, kas bērnībā tīri labi padevās.
- Klau, kārtslēkšana man tomēr šķiet nedaudz ekstrēma disciplīna. Kas tevi pamudināja lēkt ar kārti?
- Kas pamudināja? Interesants jautājums. Varbūt slinkums, jo kārtslēkšanā treniņi ir citādāki nekā 400 un 800 metros, kur strādā, kamēr mirsti nost. Kārtslēkšanā vairāk nepieciešams spēks, ātrums un koordinācija, nevis izturība. Treniņi ir daudzveidīgi - lēkšana, vingrošana, metam salto, lai uzlabotu koordināciju un skrienam sprintu.
- Kas ir pats svarīgākais kārtslēkšanā?
- Kā kurš uzskata. Vienam tā ir koordinācija, citam vingrošana, bet es uzskatu, ka primārais ir ieskrējiens. Ja nebūs ieskrējiena, tad nebūs arī rezultāta. Bet ieskrējienā svarīgākais ir kontrolējams ātrums, tā lai pie maksimālā ātruma vēl spētu atsperties.
- Kas mūsdienu kārtslēcējiem ir Sergejs Bubka?
- Varētu teikt, ka viņš ir guru. Daži gan uzskata, ka viņš nav pārlecis šos augstumus, piesaucot to, ka agrāk bijusi nedaudz citādāka mērīšanas sistēma un rezultāts atšķīries par kādiem desmit centimetriem. Taču es tā nedomāju. Uzskatu, ja viņš turpinātu lēkt, tad varētu sasniegt pat 6,30 metru augstumu. Kāpēc? Perfekta tehnika viņam nebija, taču bija nenormāls ātrums. To var pateikt pat pēc video noskatīšanās.
- Bet, kādēļ tik ilgi nevienam nav izdevies pietuvoties viņa rekordiem?
- Grūti teikt. Pieņemu, ka arī Useina Bolta rekordus vēl ilgi neizdosies pārspēt. Tā notiek - sportā veidā kāda zvaigzne iemirdzas, bet tad seko klusums. Tuvāko piecu gadu laikā Bubkas rekordi netiks pārspēti. No pašreizējiem kārtslēcējiem nevienam tas nebūs pa spēkam. Varbūt izdosies pietuvoties līdz 6,10 metriem, taču ne vairāk, jo jau tagad maksimālajos augstumos notiek cīņa ar milimetriem.
- Vai kārtslēkšanā ir nozīme augumam?
- Ir visādi kārtslēcēji, tādēļ var teikt, ka tam nav nozīmes. Piemēram, Reno Lavilenjē ir man līdz krūtīm, bet amerikānis, kurš arī lec sešus metrus, ir garāks par mani. Kuram vieglāk? Grūti spriest. Ir pat divmetrinieks, kurš lec 5,90 metrus. Ja salīdzinām manu lēcienu un viņa lēcienu, tad no malas izskatās, ka viņš lēktu četru metru augstumā.
- Aleksandram Obižajevam piederošais Latvijas rekords ir 5,80 metri, bet tavs personiskais rekords ir 5,60. Cik daudz ir šie 20 centimetri, ja rēķinām pēc treniņos ieguldītā darba un veltītā laika?
- Mans mērķis šosezon ir lēkt 5,75 līdz 5,80 metru robežās. Vai tas piepildīsies, tas jau ir cits jautājums. Jā, ar katru sezonu mani rezultāti ir gājuši uz augšu, bet vienmēr jau gribas, lai tas notiktu straujāk. (Smejas)
- Nemaz nezināju, ka kārtslēkšana ir bijusi jau mūsdienu pirmajās olimpiskajās spēlēs 1896. gadā Atēnās. Cik daudz tu zini par sporta veida vēsturi?
- Zinu, ka agrāk sportistiem nācās piezemēties smiltīs. Tās gan bija drausmas. (Smejas) Kritienu rezultātā tika gūtas traumas, pārsvarā ceļgalu savainojumi. Ja tagad būtu jākrīt smiltīs, tad noteikti nenodarbotos ar kārtslēkšanu.
- Vai kārtis ir mainījušās un mainās joprojām?
- Vairs nemainās. Kārts tiek izgatavota no stiklšķiedras epoksīda, kas ir kompozītmateriāls. Savas kārtis nemaz nevaru tā vienkārši ielocīt, tās lokās tikai lēciena brīdī. Tādēļ bieži vien ar jaunu kārti sākumā ir bailīgi. Ar šo kārti [paņem rokās vienu no kārtīm] esmu tā nomaucies, ka otrreiz man to ir bail izmantot.
Vienreiz nokritu uz papēžiem, no piecu metru augstuma nācu lejā zaldātiņā, bet pēc tam divus mēnešus staigāju uz pirkstgaliem, jo papēži bija sapampuši kā divi milzīgi kluči. Vēl bērnībā gadījās krītot netrāpīt uz matrača. Celis bija asinīs, bet turpināju startēt.
- Londonas olimpiskajās spēlēs ieņēmi 22. vietu, taču pēc sacensībām no tevis staroja pozitīvisms un teici, ka tagad ir «āķis lūpā», lai turpinātu trenēties.
- Jā, vieta nebija tā augstākā, taču tie man bija pirmie lielie mači karjerā. Es nekad nebiju startējis ne U-20, ne U-23 čempionātos, lai gan ar kārti lecu jau 13 gadus. Kāpēc nepiedalījos? Tādēļ, ka nebija atbilstošu rezultātu. Mans treneris [Igors Izotovs] saka, ka kārtslēkšanā rezultāti sāk parādīties tikai pēc desmit gadu trenēšanās. Arī man tagad beidzot kaut kas lēnām sāk parādīties. (Smejas) Protams, ir arī tādi, kuri uzlec 33 reizes un sasniedz augstvērtīgus rezultātus, taču pēc tam ir grūti, jo progress apstājas un nav viegli psiholoģiski.
Olimpiāde man bija pirmās lielās sacensības, tādēļ priecājos pat par pārvarēto sākuma augstumu. Eiropas čempionātam telpās jau gatavojos citādāk un cerēju uz labāku rezultātu, taču nesanāca. Pārlēcu 5,50 metrus, bet 5,60 nepadevās, lai gan tieši pirms sacensībām biju šo augstumu pārvarējis.
- Ja Londonā tev bija pirmie lielie mači, tad jājautā, cik skatītāju vēroja tavus iepriekšējos startus?
- Hmm... Šķiet, ka tas bija Prezidenta kausa izcīņā Valmierā, kura varēja būt kādi 500 skatītāji. Pirms iziešanas olimpiskajā stadionā domāju, ka sirds uzsprāgs, taču nebija tik traki, jutos diezgan mierīgi. Visu sapratu, taču biju apvaldījis emocijas.
- Kāds augstums tev varētu būt pa spēkam, kādi ir tavi griesti?
- To tā nevar pateikt. Piemēram, Eiropas čempionātā un olimpiskajās spēlēs man bija visīsākais ieskrējiens no visiem. Pašlaik mana ieskrējiena garums ir 36 metri, bet Lavilenjē tie ir aptuveni 46 metri. Tā ir diezgan liela atšķirība. Turklāt kārtslēkšanā nav kā tāllēkšanā. Ja nebūsi pareizi aprēķinājis ieskrējienu, tad no sektora aiziesi klibodams.
- Biju redzējis identisku gadījumu pirms pieciem, sešiem gadiem, taču ne tik nozīmīgās sacensībās. Arī toreiz mēģinājumu neieskaitīja, jo latiņa drīkst palikt tikai uz «ūsiņas». Turklāt agrāk latiņa pat nedrīkstēja apgriezties otrādi, bet tagad tas ir pieļaujams, esmu redzējis, ka šādus lēcienus ieskaita. Neko darīt, jālec tīri. Viņš noteikti varēja šo augstumu pārvarēt, bet nepaveicās. Sajūta varētu būt drausmīga, tādēļ ceru, ka man tā nekad negadīsies.
- Vai esot gaisā kaut ko redzi?
- Kā kuru reizi. Ja ilgi nav lēkts, tad lēcieni ir automātiski un pats nevari noteikt, vai tas izdevies labs vai slikts. Vakar bija labi lēcieni, taču sajūtas nekādas. Lai dabūtu šīs sajūtas, treniņā jāveic kādi 25 lēcieni. Kad jau esi noguris un knapi vari paiet, tad vari dabūt šīs sajūtas.
- Vai jau pie atspēriena vari pateikt, vai būs labs vai slikts mēģinājums?
- Jā, noteikti. Ja kaut kas nav kārtībā, tad to var just. Var arī paredzēt kritienu. Tie, kuri tik bieži nelec ar kārti, piemēram, daudzcīņnieki, to nejūt, bet kārtslēcēji jau laikus var pateikt, ja draud kritiens.
- Cik bieži kārtis pārlūzt?
- Kārtis lūzt, taču ne šīs. Kaut kad bērnībā ir gadījies, un pēc tam tīri psiholoģiski pusgadu nevarēju palēkt. Nu labi, lēkt varēju, bet ne salocīt kārti, jo visu laiku bija sajūta, ka tā atkal pārlūzīs.
- Vai sezonas kalendārs tev jau ir prātā?
- Trīs obligātās sacensības būs «Rīgas kausi» (30. maijs), Eiropas kausi un pasaules čempionāts Maskavā. Ja neskaita 2011. gadu, tad kārtslēkšana kā pamatdisciplīna «Rīgas kausos» būs pirmoreiz. Kas būs konkurenti? To pagaidām nezinu. Nav arī skaidrības, vai no ASV atbrauks brāļi Kārlis un Pauls Pujāti. Taču konkurence noteikti būs.
